latvijaspirts.lv
      
2019. gada 23. janvāris
JAUNUMI
NOTIKUMI
SAUNA IN LATVIA Latvian traditional bathhouse
БАНИ ЛAТВИИ традиции, народные ритуалы
DVD Latviešu tradicionāla pirts Latvian traditional bath
Grāmata PIRTNIEKU STĀSTI
LATVIJAS PIRTS DIENA
BIEDRĪBA LATVIJAS PIRTS
VISS PAR PIRTS DZIVI
Pirts veidi
> Jauku Jums lasīšanu!
> Pirts veidi
> Pirts evolūcijas vēsture
> Melnās (dūmu) pirtis
> Pirts folklora
> Tautas ticējumi
> Vasaras saulgriežu pirts
> Ziemas saulgriežu pirts
> Ziemassvētku pirts
> Veļu laika rituālā pirts
> Pētām pirts veidus
> Saulgriežu pirts maģija
> Saulgriežu pirts veselai miesai un garam
> Saulgožu pirts rituāls
> Saules Pirts - pirts rituāls, sauna ritual, банный ритуал, Viesturs Luka-Indāns
> Ražots Latvijā - Baltā pirts
> Pirts rituāls vasaras saulgriežos
> Pirtīžas
> TV Spektrs: Laikmets, personības, notikumi - Pirtis (14.01.2013.)
> Noslēpumainie pirts rituāli – līgavām, zīdaiņiem un citiem
Pirts tradīcijas
Pirts padomi
Pirtsslotiņas
Pirts akmeņi
Pirts celtniecība
Aromaterapija
Ārstniecības augi
Dabas veltes
Veselība un skaistums
Mājas lietas
Svināmās dienas un tradīcijas
Mālu terapija
Garšaugi no Annas Šmites
Eglona Brūna saimniecība
IEPAZĪSTIES!
PIRTS SKOLA
Pirts Upesrūķi
Pirts Brūveri
Pirts Nāras
Pirts Azote
Pirts Kundziņi
Pirts Bērzaine
Pirts Avoti
Pirts Rozēni
Pirts Šalkas
Pirts Piekūni
Lauku sēta Jāņkalni
Pirts Pļavenieki
Pirts Spārītes pie Rāznas
Ezermalas - Pirtslietas
Brīvdabas muzejs
Meņģeļu pirts
Viktora Ķirpa Ates muzeja pirts
EKO SOLIS Dabīgas lineļļas - koka darvas krāsas, koka kubli
Dr. Tereško tējas
Kalējs Edvīns Šakalis
Latvijas pirts 2010 - Latvian sauna - Латвийская баня
Latvijas pirts 2011 - Latvian sauna - Латвийская баня
Latvijas pirts 2012 - Latvian sauna - Латвийская баня
Latvijas pirts 2013 - Latvian sauna - Латвийская баня
LATVISKIE PIRTS SVĒTKI 2015
Latvijas pirts svētki 2017
FORUMS
GALERIJAS
Pirts evolūcijas vēsture


 Arheoloģiskie izrakumi liecina, ka jau senatnē ir pastāvējušas speciālas konstrukcijas, kuras nešauboties var uzskatīt par mūsdienu pirts pirmsākumu. Pirmatnējie cilvēki par siltuma avotu izmantoja karstos (termiskos) pazemes ūdeņus vai sakarsētus akmeņus. Iespējams, ka akmens laikmeta cilvēkiem iespēju novērtēt labās karstā tvaika īpašības radīja nejaušs gadījums. Noteikt kādas tautas prioritāti pirts tradīciju pirmsākumos neizdosies. Nepieciešamība pēc miesas un gara tīrības daudzām tautām radusies jau ļoti sen. Skitu ciltīm pirtis bija pārvietojamas telts veidā. Senajā Krievzemē būvēja koka pirtis. Indijā ir atklātas seno pilsētu drupas, kur vannas bija gandrīz katrā namā. Arheologi Krētas salas valdnieka mītni attiecina uz otro tūkstošgadi pirms mūsu ēras. Šajā mītnē pirts vajadzībām bija aprīkotas vairākas telpas.

 Daudzos senos traktātos ir aprakstīta ūdens procedūru svarīgā nozīme cilvēku dzīvē. Senie “gudrie” Herodots un Aristotelis šim jautājumam ir pievērsušies īpaši. Viņi sprieda par valsts civilizācijas attīstību atkarībā no pirts esamības vai neesamības. Var mēģināt izsekot dažiem attīstības virzieniem. No senajiem ēģiptiešiem tradīcijas aizguva senie spartieši, tad senie grieķi, tad senie romieši un viduslaiku romieši – Bizantijas grieķi, tad tiešā ceļā mūsu senči. Šīs attīstības ceļš un pielietošanas paņēmiens, kad tiek sasildītas akmens grīdas un telpas sienas, pa speciālām ejām vadot karsto gaisu. Mūsdienās šādas pirtis sauc par romiešu – turku pirtīm, dažkārt - par romiešu – īru pirtīm. Pamatprincips - siltuma avots ir karstais gaiss. Mērķis ir cilvēka miesu sakarsēt un sagatavot masāžas veikšanai vai rituālām mazgāšanās procedūrām.

 Cits attīstības virziens meklējams austrumos un paredz pēršanās efektu sasniegt ar sasildītu ūdeni. Kā varianti ir sakarsētas smiltis vai koku skaidas. Cilvēki pērās, ieslīguši šajās ļoti karstajās vannās. Šādas pirts piemērs ir Japānas Sento vai Furo. Līdzīgas pirts tradīcijas ir arī Korejā.

 Publiskās pirts pirmsākumi meklējami senajās austrumu valstīs – Asīrijā, Babilonijā, Senajā Persijā un Ēģiptē. Pirms sešiem tūkstošiem gadu ēģiptieši izmantoja masāžu un mazgājās 2. reizes no rīta un 2. reizes vakarā. Visur uzceltās pirtis bija brīvi pieejamas. Lielā cieņā esošās pirts procedūras, masāža un mērenība ēšanā ļāva tiem saglabāt skaistas figūras un lieliski cīnīties ar pāragru novecošanu. Tajā laikā ēģiptiešu ārsti tika uzskatīti par pašiem labākajiem. Ārstniecībā tie noteikti izmantoja dažādas ūdens procedūras.

 Īpašs pirts uzplaukums vērojams I – II gadsimtā Senajā Romā. Romieši uzbūvēja savas pirtis mūsdienu Anglijas, Vācijas, Francijas, Bulgārijas u.c. teritorijās. Kristietības laikā romiešu pirtis tika izdemolētas, un tradīcijas zuda. Eiropa par pirts tradīcijām no jauna uzzināja no Krievijas. Pēterim I apceļojot Eiropu, visur tika celtas krievu pirtis. Tas pārsteidza Eiropas aristokrātus, kuri tajā laikā nemīlēja mazgāties. Mazgāšanās tika aizstāta ar spēcīgām aromātiskām smaržvielām.

 Krievu pirts ļoti izplatījās Napoleona kara laikā. Tās tika celtas visā Eiropā. Apkopojot šo informāciju, var izdarīt secinājumu, ka pirts un ūdens procedūras visu laiku visur ir plaši pielietotas un bijušas lielā cieņā. Tā tomēr nav bijis. Cilvēces vēsturē ir bijuši periodi, kad pirtis uzskatīja par grēcīgām, Dievam īpaši nepatīkamām. Tās tika stingri noliegtas. Šis netīrības periods attiecināms uz viduslaikiem un ilga gandrīz tūkstoš gadus. Šajā laikā valdīja uzskats, ka nodarboties ar sava ķermeņa kopšanu un tīrību ir grēcīgs darbs un nepiedienīgs cilvēkiem, kuri pēc nāves gribēja nokļūt paradīzē. Šāda rīcība skaidrojama ar primitīvo domāšanu censties izcelt dvēseli, pazemojot cilvēka miesu. Citiem vārdiem, jo vairāk cietīs miesa, jo tīrāka un labāka būs dvēsele. Mūku ordeņa dibinātājs Svētais Antonijs sludināja, ka patiess garīgais cilvēks nedrīkst mazgāties vispār, visu laiku veltot lūgšanām un rituāliem. Viņš izvirzīja doktrīnu: jo tīrāka cilvēka miesa, jo netīrāka dvēsele. Piemēru sniedz viņš pats, nekad nemazgājot kājas un nemainot drēbes, kamēr tās pašas nesaplīsa un neizdila. Tajā laikā uz ceļiem varēja sastapt daudz garīdznieku, kuriem nebija māju, tie nemainīja drēbes, nemazgājās un pat neķemmēja matus. Pārtika no meža ogām un augiem. Šajā laikā tad arī Eiropu iekaroja mēra un holēras epidēmijas, par kuras cēloni var uzskatīt to, ka cilvēki praktiski pārstāja mazgāties. Holēru nosacīti var saukt par “netīro roku slimību”. Epidēmijas laikā (1347 – 1350 g.) gāja bojā ceturtā daļa Eiropas iedzīvotāju. Veidojās “apburtais” loks: cilvēki nemazgājās, jo baidījās inficēties ar mēri, bet viņu organismi līdz ar to tika novājināti, imunitāte bija pazemināta līdz tādai pakāpei, ka nespēja pretoties pat parastai saaukstēšanai. Pilsētas burtiskā nozīmē pildījās ar netīrumiem, jo tajā laikā nelietoja ūdens un kanalizācijas vadus, netīrumus vienkārši izlēja un izmeta uz ielām. Ielas pārvērtās par atkritumu vietām, kur lielos daudzumos dzīvoja žurkas un peles, un tieši tās bija mēra baktēriju pārnēsātājas. Nepatiess būs viedoklis, ka tajā laikā netīrīgi bija zemāko sabiedrības slāņu cilvēki. Aristokrātija bija tikpat netīrīga - nemainīja drēbes, nezināja par ziepju un kabatas lakatiņu eksistenci, nerunājot nemaz par pirts apmeklēšanu. Vienīgais, ar ko bagātais atšķīrās no nabagā, bija liels ūdens trauks mājā, kuru reizēm izmantoja. Un arī pati mazgāšanās notika diezgan oriģināli: traukā tika ieliets karsts ūdens, un šajā ūdenī mazgājās visi pils iemītnieki. Pašsaprotami, ka ūdens vispār netika mainīts. Pēc tam šo ūdeni izmantoja veļas mazgāšanai un citām saimnieciskām vajadzībām. Pat karaliskajās ģimenēs valdīja šāda atmosfēra. Ja mājā nebija blusas vai utis, tā bija sensācija. Dižciltīgās dāmas zem  drēbēm reizēm nēsāja dabisku zvērādu, lai blusas tik stipri nekostu. Šī laika posma beigās, pirms Renesanses perioda, tika izdomātas un pielietotas parūkas. Nu matus un galvu varēja vispār nemazgāt, jo zem parūkas nekas nav redzams. Aristokrātija bija glābta. Šim laikam ir raksturīgs arī parfimērijas uzplaukums. Ballēs, kuras notika slēgtās, nevēdināmās telpās, sapulcējās aristokrātija, kas mazgājās ne biežāk kā 2-3 reizes mēnesī, un nepatīkamo telpas gaisa aromātu centās mazināt, izmantojot spēcīgas smaržas. Parfimēriem un smaržu izgatavotājiem bija ziedu laiki.

 Renesanses periodā miesas tīrība atguva savas pozīcijas, un tauta sāka mazgāties nedaudz biežāk. Arī aristokrātija sāka mazgāties biežāk, un mazgājamos traukos ūdeni sāka mainīt pēc katra cilvēka. Sāka atcerēties par pirti, tā kļuva par iegribu un kaprīzes lietu. Anglijas parlaments izdeva rīkojumu celt pirtis un samazināt pakalpojumu un ūdens cenas.

 Aristokrātu pirtīs katram individuāli tika piedāvāti mazgājamie trauki, un tā bija liela greznība. Ūdens tika sildīts citā telpā. Lielos katlos ielēja aukstu ūdeni. Speciālās krāsnīs sakarsēja akmeņus, kurus ielika katlos ar auksto ūdeni. Tādā veidā stundas laikā varēja sasildīt ūdeni. Šajā laikā savādāka situācija bija ziemeļeiropas valstīs - Somijā, Norvēģijā un Zviedrijā. Tur pērās bieži un ar baudu, nepievēršot nekādu vērību reliģiozajiem uzskatiem un aizliegumiem.

Reģistrētajiem
Epasts:
Parole:
 Reģistrēties