latvijaspirts.lv
      
2019. gada 23. janvāris
JAUNUMI
NOTIKUMI
SAUNA IN LATVIA Latvian traditional bathhouse
БАНИ ЛAТВИИ традиции, народные ритуалы
DVD Latviešu tradicionāla pirts Latvian traditional bath
Grāmata PIRTNIEKU STĀSTI
LATVIJAS PIRTS DIENA
BIEDRĪBA LATVIJAS PIRTS
VISS PAR PIRTS DZIVI
Pirts veidi
> Jauku Jums lasīšanu!
> Pirts veidi
> Pirts evolūcijas vēsture
> Melnās (dūmu) pirtis
> Pirts folklora
> Tautas ticējumi
> Vasaras saulgriežu pirts
> Ziemas saulgriežu pirts
> Ziemassvētku pirts
> Veļu laika rituālā pirts
> Pētām pirts veidus
> Saulgriežu pirts maģija
> Saulgriežu pirts veselai miesai un garam
> Saulgožu pirts rituāls
> Saules Pirts - pirts rituāls, sauna ritual, банный ритуал, Viesturs Luka-Indāns
> Ražots Latvijā - Baltā pirts
> Pirts rituāls vasaras saulgriežos
> Pirtīžas
> TV Spektrs: Laikmets, personības, notikumi - Pirtis (14.01.2013.)
> Noslēpumainie pirts rituāli – līgavām, zīdaiņiem un citiem
Pirts tradīcijas
Pirts padomi
Pirtsslotiņas
Pirts akmeņi
Pirts celtniecība
Aromaterapija
Ārstniecības augi
Dabas veltes
Veselība un skaistums
Mājas lietas
Svināmās dienas un tradīcijas
Mālu terapija
Garšaugi no Annas Šmites
Eglona Brūna saimniecība
IEPAZĪSTIES!
PIRTS SKOLA
Pirts Upesrūķi
Pirts Brūveri
Pirts Nāras
Pirts Azote
Pirts Kundziņi
Pirts Bērzaine
Pirts Avoti
Pirts Rozēni
Pirts Šalkas
Pirts Piekūni
Lauku sēta Jāņkalni
Pirts Pļavenieki
Pirts Spārītes pie Rāznas
Ezermalas - Pirtslietas
Brīvdabas muzejs
Meņģeļu pirts
Viktora Ķirpa Ates muzeja pirts
EKO SOLIS Dabīgas lineļļas - koka darvas krāsas, koka kubli
Dr. Tereško tējas
Kalējs Edvīns Šakalis
Latvijas pirts 2010 - Latvian sauna - Латвийская баня
Latvijas pirts 2011 - Latvian sauna - Латвийская баня
Latvijas pirts 2012 - Latvian sauna - Латвийская баня
Latvijas pirts 2013 - Latvian sauna - Латвийская баня
LATVISKIE PIRTS SVĒTKI 2015
Latvijas pirts svētki 2017
FORUMS
GALERIJAS
Pirts folklora


Saglabājot maģisko mūsdienās jeb Labvakar, pirtiņ, Dievs svētī gariņ’

Autors: Kristīne Melne

 Lai gan arī mūsdienās daudzās latviešu sētās neatņemama saimniecības daļa ir pirts, senlatviešu maģiskajiem un dziednieciskajiem pirts rituāliem šodienas racionālajā dzīve gandrīz vairs nav atlikusi vieta. Kas tad, pēc mūsu senču ieskatiem, bija ieteicams un ko pavisam noteikti nedrīkstēja darīt pirtiņā?
 Slimību ārstēšanu vidusmēra 21. gadsimta cilvēks uztic dakteriem un dažādiem medikamentiem, bērnu pieņemšanu – profesionālām vecmātēm sterilās slimnīcas telpās. Senos laikos tā vis nebija – tad laukos ārstnieciskās darbības lielākoties tika veiktas pirtī, un ar tām saistījās dažādi rituāli un maģiskas izdarības. Latvijā pirmās pirtis, domājams, radušās ap 8. gadu simteni, ieviešoties akmeņkrāvuma krāsnīm. Kā dziedniecības vieta pirts rakstos pieminēta jau 1728. gadā. 
 Latviešu tautas pirts tradīcijas atspoguļojas ticējumos, paražās, buramvārdos un tautasdziesmās, arī pasakās un nostāstos var atrast kādu norādi uz pirtiņas nozīmīgumu. Īpaši plašs ir dziesmu un ticējumu cikls.

Pirtiņā sākās un noslēdzās dzīves aplis
 
Pirts bija Zemes mātes Māras un likteņa lēmējas Laimas svētā vieta. Latviešu mitoloģijā Māra reizē ir gan dzīvības devēja, gan ņēmēja, kurai dažkārt jāsniedz kāds ziedojums, lai viņas lēmums būtu labvēlīgs. 

„Pirtiņā ieiedama,
Metu zelta gabaliņu:
Ņem, Māriņa, zelta naudu,
Neņem bērna augumiņu.”

 Folklorā pirts daudzviet uzsvērta tieši kā dzemdību vieta. Laukos bērni parasti dzima pirtī, jo tās atradās atstatu no citām ēkām. Tur prom no ļaužu acīm, tīrā, ar ūdens tvaikiem izkarsētā telpā netraucēti varēja notikt radības jeb dzemdības. Nedēļu pēc bērniņa nākšanas pasaulē jaunā māte ar zīdainīti gājusi uz pirti mazgāties. Šī nodarbe tautā dēvēta par pirtīžām un ar tām saistās daudz ticējumu, kas jāievēro, lai bērns augtu veselīgs un laimīgs.
 Uz krāsns uzmeta 3 šķipsnas sāls, lai bērnam nepiemestos kāda slimība. Zīdaini tikai vienreiz nesa pirtī, bet jaunajai māmiņai bija jāiet trīs svētvakarus no vietas. Ja piedzimusi meitenīte, tad slotā ielika liepas zaru un pie kāta piesēja dzīparu; ja puisēns – tad ozola zaru. Pirtīžām pirts krāsni kurinot, malkai pielika ozola vai liepas zariņus, lai aug vīrs kā ozols vai meita kā liepa. Pirti nekurināja ar egles malku, jo tā pārāk sprēgā un bērns izaug kašķīgs un nesaticīgs. Parasti pirtīžām pirti kurināja ar ozola vai liepas malku. 
 Arī pametot šo pasauli, pēdējā apstājas vieta nereti bijusi pirts ēka, kur mirušais apmazgāts un ietērpts pēdējās drānās. Lai gan kā zināmākā dvēseļu mielošanas vieta veļu laikā parasti tiek minēta rija, nereti arī pirtī klājuši galdus un uzņēmuši aizgājēju garus.
 Ņemot vērā pirts lielo nozīmi cilvēka dzīves gājumā, svarīgi bija godināt dievības – ieejot pirtī teikt labvakaru, bet, no pirtiņas aizejot, uz lāvas atstāt spaini ar siltu ūdeni un pirtsslotu, lai Laimes māte var izpērties.

Sekojot mēness fāzēm 
 
Tautas folklorā atrodami salīdzinoši maz ieteikumu, kā būvēt pirtiņas. Pētera Šmita sastādītajā ticējumu krājumā dots padoms pirti būvēt vecā mēnesī, jo jaunā mēnesī celtā pirts būšot sūra. Ja cilvēks vēlas, lai viņu neķer kāda slimība, pirti taisot slieksnī jāliek dzīvsudrabs. Tā kā pirts pildīja ne tikai mazgāšanās funkciju, bet tai bija arī rituāla nozīme ikdienas dzīvē, pirts krāsnīm vajadzēja atrasties enerģētiski spēcīgās vietās - uz āderu krustpunktiem. 
 Ierasts, ka pirts novietota savrup no citām ēkām, ūdens tuvumā, atstatums no dzīvojamās ēkas varējis būt pat tik liels, ka grūtā sieva vai slimnieks turp jāved ar zirgu. Pirts bijusi vienkārša ēka, kas pušķota tikai retos gadījumos. Galvenā uzmanība vērsta uz to, lai pirts telpas būtu tīras un taciņa uz pirti sakopta. 
 Nopietna un atbildīga lieta bijusi pirts kurināšana. Pirti nedrīkst kurināt ar vecām slotām, jo tad pēc pēršanās āda niez. Ja pirti kurina ar mietu galiem, tad tiem cilvēkiem, kas tajā pirtī mazgājušies, aug augoņi.
 Turpretim par pirtī iešanu saglabājušās daudz tautas gudrību. Mūsu senči turējušies pie uzskata, ka vislabāk pirtī iet vecā mēnesī, jo tad utis neaugs un āda neniezēs. Pēc pēršanās ieteicams noskalot lāvu, jo tad tam, kas nākošais pirtī pērsies, nepiemetīsies ļaunums. Lai no tām izvairītos, pēc mazgāšanās jāaplejas ar aukstu ūdeni, jāapgāž trauks otrādi un trīs reizes jānospļaujas. Tāpat, pirtī ejot, katram pašam ar kausu jāuzmet gars, sakot: „Vilks, kašķis mežā, mīļā veselība mājās.”

Vīru pieburšana un citas maģiskas izdarības
 
Gan pirtī ejot, gan peroties, gan ārā nākot skaitīja pirts vārdus jeb maģiskas formulas, kam vajadzēja atrisināt dažādas dzīves nebūšanas un nodrošināt gan veselību, gan laimi. 
 Pirmais kauss ūdens bija jālej uz pirts krāsns, lai Laima mazgājas, bet, kad mazgāšanās beigusies, jāpieceļas kājās un jālej ūdens sev virsū, sakot: „Ūdens uz zemi, es uz augšu!” Tā darījusi visa saime, lai atbrīvotos no ļaunuma. Pirts vārdi mācīti jau maziem bērniem. Dažādās variācijās pēršanās laikā teikti laba vēlējumi: „Lai Dievs dod kājiņām, rociņām veselību!” „Cik slotai lapiņu, tik laimes dieniņu!”
 Daudzām neprecētām meitām šodien noderētu vīra pieburamie vārdi, kas jāskaita pirtī peroties: „Dieviņ, dod man tādu vīriņu, tik mīlīgu kā pirts gariņu, kā pirts slotiņu, kā liepas lapiņu. Ne pīpju pīpētāju, ne ragu ragotāju, ne dālderu mētātāju, ne brandavīna dzērājiņu.” Bet, ja pirts slotu rudenī pirmais ieper vīrietis, tad mājā tai gadā kāzu nav. 
 Ar pirti saistās arī dažādas burvības-pirtiņā raganas ziežas ar burvju smērītēm, lai iegūtu lidošanas spējas, bet par vilkaci var pārvērsties, ja pliks pārmet trīs kūleņus pār karstu pirts krāsni. Bet ja pusnaktī pirtī peras, tad velni rādās. 
 Latvieši ticējuši, ka pirtīs mitinās arī gari, spoki, pūķi un citas pārdabiskas būtnes. Ja mazgājoties pirtī apdziest uguns, tad skaidrs, ka tur apmetušies gari. Ticējumos parādās arī sapņu skaidrojumi. Ja pa sapņiem mazgājas pirtī vai netīrā ūdenī, tad dabū kādu slimību. Pietiek sapnī redzēt pirti, lai būtu klāt nabadzība, bēdas vai slimums.

Pirtī kā baznīcā
 
Pirts senajiem latviešiem bijusi svēta vieta, tādēļ tur daudz ko nedrīkstēja darīt. Ticējumi vēsta, ka tam, kas pirtī nolaiž ūdeni, svīst rokas vai acis asaro, bet tas, kas pirtī kauj blusas, visu laimi sev nomaitā. Ja uz krāsns met sniegu garam, tad augoņi metas, bet, ja lej karstu ūdeni, tad metas utis. Ar gara metamo ūdeni nedrīkst pirtī acis mazgāt, lai tās nesāp. Ja pēc pēršanās pirtī atstāj spaiņos ūdeni, cilvēks paliek piesmacis kā spainis un pie spaiņiem nāks dzert raganas. 
 Senlatvieši uzskatījuši, ka pirtī nedrīkst smieties, pīpēt un pārāk pļāpāt – tur jāuzvedas tikpat nopietni kā baznīcā. Ģimenēs, kur arī mūsdienās godā senlatviešu dzīvesgudrības, nav pieņemts pirtī klaigāt, dziedāt un citādi traucēt pirtī iešanu. Pirtī, tāpat kā mājās, nedrīkst svilpot, lai velnus un nelaimi nepiesauktu.
 Pirts ūdens nedrīkst uzvārīties, jo, ar vārītu ūdeni mazgājoties, visa miesa sāk niezēt. Ūdens paliek atkal labs, ja tajā iemet bērza ogles. 
 Pirts slotas jāsien vecā mēnesī, lai tām lapas nebirtu un pēc pēršanās neniezētu āda, nemestos augoņi un citas vainas. Bet atrodami arī pretēji uzskati, kas mudina pirts slotas griezt jaunā mēnesī, jo vecā mēnesī sietām slotām lapas kļūstot melnas un neturoties klāt. Labākais laiks peramo slotu griešanai ir no Jāņiem līdz Pētera dienai. Pirts slotas nedrīkst griezt rudenī, kad lapas jau dzeltē, jo tad peroties uz miesas metas dzelteni plankumi. Līdz mūsdienām vēl saglabājies uzskats - ja ar pirts slotu slauka istabu, mājās būs naids. 
 Pēc pirts neiztrūkstoša bija pateicība par pirts kurināšanu, ūdens un malkas nešanu un pēršanu pērējam: „Paldies, paldies, kas pirtiņu kūra, ūdentiņu nesa, malciņu cirta. Paldies par lāviņas mazgāšanu, slotiņas siešanu, paldies, paldies!”

Padomi pirtī gājējiem 

  • Kad pirtī mazgājas, tad nevar viens otru vārdā saukt un prasīt ziepes. Pirtī esošie jāsauc par puikā, palaidnēm, vilcēniem un citādi, bet ziepju vietā jāprasa suņa sūds. 
  • Pirtī nevar runāt par degšanu, lai neizceļas ugunsgrēks.
  • Tai vietā, kur bērnam pirmo reizi pirtī ejot ar slotu uzsit pirmo sitienu, tur drēbes vienmēr visvairāk plīstot. Kad bērnu pirmo reiz pirtī per, tad vispirms tam viegli jāsit pa seju vai muti, lai viņam drēbes neplīst. Ja sit pa pakaļu vai citām ķermeņa daļām, tad bērns savā dzīvē noplēš daudz drēbju.
  • No pirts atnācis, kamēr nav kādu drusku ēdis, nedrīkst uzreiz dzert, citādi paliek aizmāršīgs. No pirts atnākot jāapēd kumoss maizes, lai nesvīstu.
  • Pirtī nedrīkst valkātajā kreklā muti slaucīt, lai zobi nesāp.
  • Pirtī nevajag kreklam pogas pogāt cieti, tad viss ātri aizmirstas vai būs jāpieredz drīza miršana. Lai ļaunums nepiesistos, tad, pirtī ģērbjoties , vajagot vienmēr vismaz vienu drēbes gabalu ačgārni uzvilkt.
  • No pirts nākot, jāskaita tēva reize, lai nākošā nedēļā ļauni cilvēki nevar nodarīt ko sliktu.  
  • Ja no pirts atnācis, tad atrod kādu slotas lapu pie miesas, tad tā jāapēd, lai būtu laba veselība.
  • Ja pirtī uz krāsns uzliek driģenes, tad cilvēki peras tur visu nakti un kaili atnāk uz istabu. No apmātības tie it kā atmostas tikai, ja kāds tos pārsteidz vai sabar.

 Daļa sabiedrības, īpaši jaunieši, pirtis izmanto kā izklaides vietu, kur satikties ar draugiem, iemalkot kādu grādīgo dzērienu, bet pēršanās paliek otrajā plānā. Senās ieražas atdzīvināt šajā moderno tehnoloģiju laikmetā pilnībā nav iespējams, bet folkloras krājumos ir lietas, ko mēs no senčiem varētu pārņemt un mācīties, lai vairotu veselību, mieru un līdzsvaru, ka straujajā dzīves tempā bieži pietrūkst. Ja šis mantojums no paaudzes uz paaudzi atceļojis līdz mūsdienām, tas ir dzīvotspējīgs un izmantojams gan šodien, gan nākotnē.

Reģistrētajiem
Epasts:
Parole:
 Reģistrēties