latvijaspirts.lv
      
2019. gada 23. janvāris
Atgriezties uz sākuma lapu >>>
Novadu tradīcijas pirts celtniecībā
Kokorovīšu pirts
Spirēnu pirts
Ķoderu pirts ar vārāmo namiņu
Zīdeņu pirts
Kalna Kundziņu pirts
Mauru sētas dūmu pirts
Jaunrūnu pirts ar dzīvojamo kambari
Ilgupju pirts
Latgales sīkzemnieka sētas pirts
Krievu zemnieka sētas pirts

Latvijas Etnogrāfiskais brīvdabas muzejs

Brīvības gatve 440, LV - 1056, Rīga
T.: 67994106 (ekskursiju pieteikšana)
T.: 67994515 (kase/inform. par apskatei atvērtajām ēkām)
T. 67994510 (administrācija)
Fakss: 67994178
E-pasts: info@brivdabas-muzejs.lv

http://virmus.ri.lv/

www.brivdabasmuzejs.lv

Kokorovīšu pirts

Informācijas avots: www.tournet.lv un www.muzejs.lv
Jaunzems J. Latvijas PSR ITK Valsts vēsturiskā muzeja Brīvdabas muzejs. - R., 1941.

 "Pirtīs zemnieki mazgājas ļoti bieži, gandrīz katru septīto dienu. Te viņi nesēžas ūdenī, bet kāpj lāvā un noguļas uz muguras pa lielākai daļai kaili un lielākā mērā svīzdami. Turpat ir arī kalpone, kas sasietu bērzu zariņu slotu papriekš mērcē karstā ūdenī vai sārmā un tad ar to viegli vispāri sit lāvā vispirms uz muguras, pēc tam uz vēdera gulošus, ko sauc "pērties". Un tas nav nevienam par kaunu, jo tāda ir ieraža. Zemnieki, kad tie krietni sakarsuši, metas tūliņ no pirts līdz kaklam garām tekošā ūdenī (jo pirts pa lielākai daļai top būvētas strautu vai upju malās) vai ziemas laikā vārtās sniegā un to dara pat trīs reizes no vietas, bez kādas kaites; šādā kārtā pats esmu redzējis drudzi aizdzenam." (ārsts Rozīns Lentīlijs, 17.gs.beigas).

 Vispirms mazgājās vīrieši (balti ieiet, sarkani iznāk), tad sievietes un beidzot mātes ar bērniem, kas nepanesa pirts karstumu.

 Ar pirti saistās daudz ticējumu un paražu - pirti nekurināja ar egles malku, jo tā daudz sprēgā, un bērns tad izaug kašķīgs; lai neizaugtu dzērājs, pirtī nedrīkst dzert ne bērns, ne māte; kas pirtī nolaiž ūdeni, tam rokas svīst; kas blusas kauj, tas pats savu laimi nomaitā; ja pirtī svilpo - atsauc velnu; pirtī nedrīkst spļaut un lādēties.

Muzejā kopš 1931.g.
 Pirts celta 19. g. s. pirmajā pusē, cik pēc atmiņām zināms, ap 1840-tiem gadiem. Pārvesta no Latgales, Rēzeknes apr. Dricēnu pag., ,,Kokorovišu" ciema un atkaluzstatīta muzejā 1931. gadā.
 Pirts - guļbūvē, krusta pakšos celta vientelpa ar vaļēju lieveni, balstītu divos stabos ieejas durvju priekšā. Uz sakrauta laukakmeņu pamata ,.uzcirstas" samērā tievu apaļbaļķu sienas. Jumts divslīpju, apjumts salmiem, atstājot zelmiņus neaizsegtus. Griesti no apaļiem kokiem, kas cieši novietoti viens pie otra, lai ..siltums turētos", virs griestiem māla kārta. Grīda vienkārša - uz kailas zemes nolikti neēvelēti dēļi. Pa labi no ieejas pirts kaktā - sakrautu apaļu laukakmeņu pirtskrāsns ar nedaudz padziļinātu kurtuvi ,,dobi" un apaļīgu augšdaļu ,,ceriem". ,,Dobē" ieliek malku un kurina uguni, nokarsušajos ,.ceros" met garu un . ,,sadzen" siltumu. Gar dibens sienu šaura dēļu lāviņa, kur uzkāpa peroties. Lāviņas divu dēļu gali balstās pirts sienās - guļkoku saduru vietās.
 Gar otru sienu nolikts pazems dēļa soliņš. Virs sola, tuvu griestiem, piestiprinātas divas apaļkoku kārtiņas - ,,ardi" - drēbju uzkāršanai. Sienā pa kreisi no ieejas mazs lodziņš - aila, no iekšpuses aizšaujams ar atvelkamu dēlīti. Pa lodziņu izvēdināja dūmus, ja pirts bija izkurināta un taisījās iet mazgāties.
 Latviešu tautas senajā un arī jaunlaiku sētā pirts iemīļota celtne. Sastopamas gan vientelpas pirtis, gan ar vaļēju lieveni, gan slēgtu priekštelpu, gan kombinējumā ar vārāmo namiņu. Slēgto pirts priekštelpu parasti lieto kā ģērbtuvi. Pirts novietnes izvēlē allaž raudzījās, lai ūdens nebūtu tālu nesams. Šī iemesla dēļ, kā arī lielās uguns nedrošības dēļ, pirti latviešu sētās atrodam vairāk nomaļā vietā, ezera, strauta vai dīķa krastā.
 Pirtīs dažreiz novietoja baļļas aukstam un karstam ūdenim, dažreiz ūdeni nesa katrs savai vajadzībai no istabas. Jaunākos pirts paraugos slēgtā pirts priekšā iemūrēts katls ūdens ērtai karsēšanai. Parasti Latgalē pirti kurināja ik sestdienu pievakarēs, arī darbdienās pēc kāda netīrāka darba pabeigšanas, piem.: mēslu vešanas, linu vilkšanas un klāšanas, kulšanas utt.
  Blakus tiešiem uzdevumiem pirtij no senu seniem laikiem bija liela loma tautas ārstniecībā un ,,nedēļnieču" gaitās. To daudzkārtīgi apliecina arī latviešu tautas dziesmas, teikas, pasakas.
 Daudzos gadījumos vēl pat 20. g. simteņa sākumā pirtīs arī dzīvoja. ,,Pirtnieki" -- pirts iemītnieki bija paši nabadzīgākie un beztiesīgākie lauku strādnieki. Dricēnu pag. ,,Kokorovīšu" ciema vecākie iedzīvotāji 1931. g. zināja pastāstīt, ka pirtnieki dzīvojuši parasti pie lielajiem saimniekiem un par ,,pirts rūmes vietu" kalpojuši saimniekam zināmu laiku pie smagajiem darbiem: linu kulstīšanas, mēslu vešanas, koku ciršanas. Pirtniekiem parasti nebija nekādas mantas, izņemot pašus nepieciešamākos apava un apģērba gabalus. Tie gulējuši uz lāvas, lāva izpildījusi tiem ari galda vietu. Sestdienās, kad pirts kurināta mazgāšanai - pirtnieka ģimenei vajadzējis no turienes izvākties. Ja bijusi ziema - bērni aizvesti uz kūti un tur ielikti kādā tukšā kubulā - lai neietu mājlopiem zem kājām. Arī pirti ikdienas kurinot siltumam bērni, kamēr tā izkurējusies, nesti uz kūti. Kā to 72 gadus vecais Ignats Laizāns Rēzeknes apr. Dricēnu pag. vēl 1937. g. atcerējās, no šādas dzīves tumšās, dūmainās pirtīs un dūmistabās visvairāk cietušas cilvēkiem acis. Dūmu izēstas, sarkanas, iekaisušas, tās it labi norādījušas, piem., baznīcās sanākušo ļaužu vidū, pirts iemītniekus. Bieži vien vēl vidējos gados esoši ļaudis, dzīvodami šādos necilvēcīgos apstākļos, zaudējuši pavisam acu gaišumu, tie akli un kropli - badam nolemti ubagojuši pie baznīcas durvīm un gada tirgos. Arī Kokorovīšu pirtī esot dzīvojuši, taču tuvāku ziņu par to trūkst.
 Dažos gadījumos bagātāku Latgales saimniecību pirtīs ar slēgtiem zelmiņiem virs griestiem atrodam izbūvētas ,,iesalnīcas" - guļkoku būvē sietus apcirkņus 2 līdz 3 vainagus augstus. Iesalnīcā parasti žāvēja populārajam Latgales alum iesalu un labību.
 Krautā apaļo akmeņu - ,,ceru" krāsns, kāda uzglabājusies primitīvajās pirtīs, uzskatāma par pirmveidu arī istabas un rijas krāsnīm.uzcirstas" samērā tievu apaļbaļķu sienas. Jumts divslīpju, apjumts salmiem, atstājot zelmiņus neaizsegtus. Griesti no apaļiem kokiem, kas cieši novietoti viens pie otra, lai ,,siltums turētos", virs griestiem māla kārta. Grīda vienkārša - uz kailas zemes nolikti neēvelēti dēļi. Pa labi no ieejas pirts kaktā - sakrautu apaļu laukakmeņu pirtskrāsns ar nedaudz padziļinātu kurtuvi ,,dobi" un apaļīgu augšdaļu ,,ceriem". ,,Dobē" ieliek malku un kurina uguni, nokarsušajos ,,ceros" met garu un ,,sadzen" siltumu. Gar dibens sienu šaura dēļu lāviņa, kur uzkāpa peroties. Lāviņas divu dēļu gali balstās pirts sienās - guļkoku saduru vietās.
 Gar otru sienu nolikts pazems dēļa soliņš. Virs sola, tuvu griestiem, piestiprinātas divas apaļkoku kārtiņas - ,,ardi" - drēbju uzkāršanai. Sienā pa kreisi no ieejas mazs lodziņš - aila, no iekšpuses aizšaujams ar atvelkamu dēlīti. Pa lodziņu izvēdināja dūmus, ja pirts bija izkurināta un taisījās iet mazgāties.
 Latviešu tautas senajā un arī jaunlaiku sētā pirts iemīļota celtne. Sastopamas gan vientelpas pirtis, gan ar vaļēju lieveni, gan slēgtu priekštelpu, gan kombinējumā ar vārāmo namiņu. Slēgto pirts priekštelpu parasti lieto kā ģērbtuvi. Pirts novietnes izvēlē allaž raudzījās, lai ūdens nebūtu tālu nesams. Šī iemesla dēļ, kā arī lielās uguns nedrošības dēļ, pirti latviešu sētās atrodam vairāk nomaļā vietā, ezera, strauta vai dīķa krastā.
 Pirtīs dažreiz novietoja baļļas aukstam un karstam ūdenim, dažreiz ūdeni nesa katrs savai vajadzībai no istabas. Jaunākos pirts paraugos slēgtā pirts priekšā iemūrēts katls ūdens ērtai karsēšanai. Parasti Latgalē pirti kurināja ik sestdienu pievakarēs, arī darbdienās pēc kāda netīrāka darba pabeigšanas, piem.: mēslu vešanas, linu vilkšanas un klāšanas, kulšanas utt.
 Blakus tiešiem uzdevumiem pirtij no senu seniem laikiem bija liela loma tautas ārstniecībā un ,,nedēļnieču" gaitās. To daudzkārtīgi apliecina arī latviešu tautas dziesmas, teikas, pasakas.
 Daudzos gadījumos vēl pat 20. g. simteņa sākumā pirtīs arī dzīvoja. ,,Pirtnieki" -- pirts iemītnieki bija paši nabadzīgākie un beztiesīgākie lauku strādnieki. Dricēnu pag. ,,Kokorovīšu" ciema vecākie iedzīvotāji 1931. g. zināja pastāstīt, ka pirtnieki dzīvojuši parasti pie lielajiem saimniekiem un par ,,pirts rūmes vietu" kalpojuši saimniekam zināmu laiku pie smagajiem darbiem: linu kulstīšanas, mēslu vešanas, koku ciršanas. Pirtniekiem parasti nebija nekādas mantas, izņemot pašus nepieciešamākos apava un apģērba gabalus. Tie gulējuši uz lāvas, lāva izpildījusi tiem ari galda vietu. Sestdienās, kad pirts kurināta mazgāšanai - pirtnieka ģimenei vajadzējis no turienes izvākties. Ja bijusi ziema - bērni aizvesti uz kūti un tur ielikti kādā tukšā kubulā - lai neietu mājlopiem zem kājām. Arī pirti ikdienas kurinot siltumam bērni, kamēr tā izkurējusies, nesti uz kūti. Kā to 72 gadus vecais Ignats Laizāns Rēzeknes apr. Dricēnu pag. vēl 1937. g. atcerējās, no šādas dzīves tumšās, dūmainās pirtīs un dūmistabās visvairāk cietušas cilvēkiem acis. Dūmu izēstas, sarkanas, iekaisušas, tās it labi norādījušas, piem., baznīcās sanākušo ļaužu vidū, pirts iemītniekus. Bieži vien vēl vidējos gados esoši ļaudis, dzīvodami šādos necilvēcīgos apstākļos, zaudējuši pavisam acu gaišumu, tie akli un kropli - badam nolemti ubagojuši pie baznīcas durvīm un gada tirgos. Arī Kokorovīšu pirtī esot dzīvojuši, taču tuvāku ziņu par to trūkst.
 Dažos gadījumos bagātāku Latgales saimniecību pirtīs ar slēgtiem zelmiņiem virs griestiem atrodam izbūvētas ,,iesalnīcas" - guļkoku būvē sietus apcirkņus 2 līdz 3 vainagus augstus. Iesalnīcā parasti žāvēja populārajam Latgales alum iesalu un labību.
 Krautā apaļo akmeņu - ,,ceru" krāsns, kāda uzglabājusies primitīvajās pirtīs, uzskatāma par pirmveidu arī istabas un rijas krāsnīm.

galerija