latvijaspirts.lv
      
2020. gada 27. februāris
 Atgriezties uz sākuma lapu>>>
Dr. Artūra Tereško tējas
Veselības tējas 5. lpp.
Veselības tējas 4. lpp.
Veselības tējas 1. lpp
Veselības tējas 2. lpp.
Veselības tējas 3. lpp.
Tēju karalis pieslīpējas Eiropai
Zāļu diena vasaras saulgriežos

www.fitoterapija.lv

Ārsts – fitoterapeits Artūrs Tereško
Tālr. 29484457
E -pasts: arturs_teresko@inbox.lv

Ārsta Artūra Tereško fitoterapijas un adatu terapijas ārsta prakse
Cēsīs, Valdemāra ielā 13
Tālr. 64122134, mob. 29484457 fax. 64122134

Ārstes homeopātes Baibas Tereško privātprakse
Rīgā, Brīvības 37, 5. stāvā 8C. kabinetā, tālr. 29152772
Cēsu pilsētas poliklīnikā, Palasta iela 15, Cēsis, tālr. 29152772

Dr. Tereško tējas ražotne
„Kosas”, Amatas novads, Cēsu rajons, Latvija
Pasūtījumiem tālr. 28682627
Direktors 29484457
Komercdirektors 29152772
Fakss 64122134
E-pasts: arturs_teresko@inbox.lv

 Rakstiet mums!
info@fitoterapija.lv

 

Tēju karalis pieslīpējas Eiropai

Sallija Benfelde, Žurnāls "Nedēļa"
12. septembris (2005)

 Fitoterapija tiek dēvēta par netradicionālo medicīnu, bet ārsts fitoterapeits Artūrs Tereško teic, ka tā ir medicīna ar gadu tūkstošu pieredzi, kuras īsto nozīmi Rietumu cilvēki apzinās tikai pamazām. Nedēļa viesojās pie daktera Tereško, lai runātu par cilvēkiem, ārstniecības augiem un dzīvi, kurā sev pārlieku nodarām pāri.

 Dakteris Tereško nepieder pie tiem brīnumdariem, kas sola izārstēt visu un visus, taču ir gatavs palīdzēt gan ar zāļu tējām, gan arī ar tradicionālajām zālēm, ja tas nepieciešams. Dr. Tereško zāļu tējas, kas nu jau nopērkamas gandrīz katrā aptiekā, Latvijā kļūst aizvien zināmākas. Viņam ir privātprakse Cēsīs, un pirms trijiem gadiem Artūrs Tereško ir uzrakstījis un izdevis grāmatu Dieva dārza ārstniecības augi, kurā ir aprakstījis ne tikai augus, to vākšanu, sagatavošanu un lietošanu, bet paraudzījies uz Latvijā sastopamajiem ārstniecības augiem arī no Austrumu medicīnas filozofijas viedokļa. Interesanti, ka daktera Tereško tējas palīdz arī dzīvniekiem — nesen gadījās dzirdēt kādas kolēģes stāstu par kaķi, kuram bija piemetusies nieru liga. Aptiekā farmaceite sacījusi, ka droši vien nedrīkstot tādu padomu dot, tomēr vislabākās zāles būšot Dr. Tereško zāļu tēja nierēm. Dzīvnieciņš no šīs zāļu tējas esot atveseļojies ļoti ātri, un nekādas citas zāles vairs neesot bijis jāmeklē.

No kuras Latvijas puses tu nāc?

 Esmu no Latgales puses. Uz Cēsīm mani atvilka sieva (smejas). Mani vecāki bija skolotāji, viņi bija ļoti aizņemti, tādēļ vairāk augu savā vaļā. Liela autoritāte man bija vecāmāte, pie kuras brauca cilvēki no visām malām — viņa bija vārdotāja. Noskatījos, kā viņa ierunāja sālī, tauku pikucī vai ūdenī, vilka trejdeviņus krustus, lai ārstētu kaiti, ko dēvējam par rozi. No viņas vārdošanas roze ātri pārgāja. Vecāmāte ārstēja arī dzīvniekus — vīveles, sarkanguļu un citas kaites. Viņa bija spēcīga sieva. Vecāmāte vāca arī dažādas zālītes, un mēs staigājām pa pļavām un mežiem un lasījām visu ko. Agri iemācījos visu zālīšu nosaukumus, kuri gan dažreiz atšķīrās no zālīšu latviskajiem vārdiem. Vai zini, kas ir čombori? Tas ir mārsils.

Pabeidzi Medicīnas institūtu un kļuvi par ārstu.

 Jā, sāku strādāt, un it kā viss jau bija labi un normāli. Saviem pacientiem bieži vien ieteicu dažādas zālītes, un mani kaitināja, ka iesaku cilvēkam kādu augu, bet viņš nezina, kas tas ir. Cilvēki nezināja, kāda izskatās vībotne, vai nepazina gārsu, kas ir parasta nezāle. Cilvēkiem viss tāds slorbenājs vien ir (smejas).

Atvaino, bet es nezinu, kas ir slorbenājs!

 Visi augi un puķes jeb zaļā masa ir slorbenājs, un daudziem tā arī ir — vai nav vienalga — slorbenājs un viss! Starp citu, tas ir Vidzemes vārds, jo suņuburkšķis un slorbenājs te ir sinonīmi. Īstenībā augu valsts ir tik daudzveidīga un dažāda, un ir taču interesanti, ja zina katru zālīti un puķīti nosaukt vārdā — tāpat kā ir interesanti zināt cilvēku vārdus. Tā kā cilvēki nesaprata, ko runāju, un nezināja, kādi tie augi izskatās, sāku tos salmus vākt pats (smejas)! Sākumā jau nekādu īpašu apstākļu tēju gatavošanai nebija — paši ar sievu salasījām un sažāvējām. Pie manis nāca cilvēki un teica, ka zinot — man esot zālītes, un lūdza iedot viņiem arī, jo kaimiņiene ieteikusi. Tomēr katram augam ir sava nozīme, un katrs cilvēks nevar dzert visu pēc kārtas, ko tante ieteikusi, viņam varbūt vajag speciālu zāļu maisījumu. Protams, ir augi, ko var lietot ikdienā — piemēram, āboliņa tēju var dzert katru dienu, un nekādas vainas. Savukārt, ja divus vai trīs mēnešus dzersi piparmētru tēju katru dienu, garastāvoklis kļūs nospiests, jo piparmētra uzlabo garastāvokli, ja to nedzer ilgstoši, bet vēlāk iedarbība ir pretēja. Omu uzlabo asinszāle, bet arī to nevar lietot pārāk daudz. Cilvēkiem, kuriem no dabas ir gaiši mati un kuriem ādā ir maz pigmenta, ilgstoša asinszāles lietošana ļoti paaugstina jutību pret gaismu. Esmu pats izmēģinājis, vai tā ir, un varu teikt, ka ir gan — acīs no gaismas ir tāda ņirboņa, ka nevarēju tās gandrīz atvērt un bija ļoti grūti vadīt mašīnu.

Kā nolēmi sākt mācīties vairāk par zāļu tējām, lai kļūtu par fitoterapeitu?

 Baiba, mana sieva, parādīja sludinājumu, ka Rīgā tiek organizēta fitokoledža. Aizbraucu uz koledžu ar visai kritisku noskaņojumu — nu, ko man te jaunu iemācīs!? Jau pirmajā nodarbībā sapratu, ka tas ir nopietni un ka līmenis ir ļoti augsts. Par augiem koledžā netika runāts kā par kopēju baru, bet tie tika grupēti. Ir augi, kuriem piemīt aukstas īpašības, ir augi, kuru īpašības ir karstas vai siltas. Ārstnieciskie augi atbilst pieciem pamatelementiem pēc ķīniešu sistēmas — kokam, ugunij, zemei, gaisam un ūdenim. Dažādus augus var likt kopā, bet ir jāzina pareizās proporcijas. Šīs zināšanas mani apbūra, tā bija Tibetas ārstniecības augu jeb fitoterapijas skola, kura ir piemērota mūsu augiem. Mācības koledžā organizēja Krievijas Ārstniecības augu un garšvielu izpētes institūts. Tas bija deviņdesmitajos gados, bet šis institūts pastāv vēl tagad un veic ļoti nopietnus pētījumus bioķīmiskā līmenī. Te veic arī augu pārbaudi uz toksicitāti ar izmēģinājuma pelītēm. Tā gan ir pati vienkāršākā pārbaude, ķīmisko sastāvu nosaka ar spektrogrāfijas un scintigrāfijas metodi. Katrs augs sastāv no veselas buķetes vielu, un vienā augā var būt pat simt dažādu ķīmisko savienojumu. Cilvēki ir iemācījušies izvilkt no augiem kādu no tā ķīmiskajiem savienojumiem un pēc tam to sintezēt. Piemēram, varu pastāstīt par aspirīnu. Kamēr cilvēki locītavu ārstēšanai lietoja vītola vai kārkla mizu, kuņģa iekaisuma un asiņojošas kuņģa čūlas kā blakusparādības nebija. Kad no kārkla mizas izdalīja aspirīnu jeb acetilsalicilskābi un iemācījās to sintezēt, zāles kļuva vieglāk lietot un dozēt, bet tās radīja nopietnas blakusparādības. Kārkla mizā acetilsalicilskābe ir komplektā ar daudzām citām vielām, tāpēc nerada draudus iedzīvoties kuņģa iekaisumā. Mūsu medicīna nodarbojas ar agresīvu ārstēšanu, un vienīgais labums, ka tagad ir prasība, lai zāļu anotācijās tiktu minētas visas iespējamās blakusparādības. Patiesībā vajag lielu drosmi, lai lietotu medikamentus. Es pats arī izrakstu slimniekiem zāles, bet es viņiem arī godīgi paskaidroju, kādas blakusparādības var būt.

Vai tiešām ar zāļu tējām var izārstēt visu?

 Ir reizes, kad zāles ir jāraksta, jo cilvēks ir tik slims, ka viņam, piemēram, jālieto antibiotikas. Tiesa, arī dabā ir antibiotikas. Piemēram, Islandes ķērpis ir ļoti spēcīgs antibakteriāls līdzeklis. Patiesībā arī man ir vajadzīga drosme, lai es kā ārsts ieteiktu ārstniecības augu tējas. Ja nu neizdodas, tad mani var vainot nepareizā ārstēšanā. Tomēr esmu novērojis, ka, ārstējot ar tējām, rezultāti nav sliktāki kā ar farmācijas firmās ražotajām zālēm. Turklāt ne jau vienmēr mikrobi uzreiz padodas arī antibiotikām, jo tagad ir izveidojušās dažādas noturīgas mikrobu sugas — dot penicilīna preparātus mūsu laikos ir gandrīz bezcerīgi. Šodien tiek uzskatīts, ka angīnu var ārstēt tikai ar antibiotiku palīdzību, bet esmu uzdrīkstējies ārstēt angīnu ar Islandes ķērpi, un dažreiz pēc četrām dienām viss ir kārtībā — kā zināms, antibiotiku kurss ir piecas dienas. Vispār nekāds lielais demokrāts ārstēšanas procesā neesmu — pasaku, kas un kā jādara, ja vajag, uzrakstu arī kādu recepti ķīmiskajām zālēm, bet ar pacientu diskusijās par to, kā labāk ārstēt, gan neielaižos. Duru arī adatiņas.

Esi apguvis arī adatu terapiju?

 Jā, pastāvīgi mācos pie profesora Nikolajeva, un man ir sertifikāts, kas ļauj nodarboties ar adatu terapiju. Es daudz zinu, bet vēl vairāk nezinu. Kad kaut ko esi apguvis, sāc saprast, cik daudz vēl nezini, tāpēc nākas mācīties visu mūžu. Tas ir interesanti — tāpat kā kāpt augstā kalnā. Tu uzrāpies un nodomā, kāds malacis esi, ka uzkāpi, bet tad ieraugi, ka aiz šā kalna ir citi — vēl augstāki kalni. Man ir ideja, par kuru nezinu, kā to paveikt, bet es gribētu Latvijā izveidot zinātniski pamatotu fitoterapijas centru. Homeopātijā gan Latvijā, gan pasaulē ir savi korifeji, kas visu ir apzinājuši, savākuši kopā. Fitoterapija pasaulē — Ķīnā, Indijā, Tibetā — ir sistematizēta augstā līmenī, bet pie mums, gan Latvijā, gan Krievijā, gan Vācijā, tas tā nav. Mēs uz visu raugāmies kaut kā plakani, vienā līmenī un sistematizējam augus pēc to īpašībām — nomierinošie, sviedrējošie un tamlīdzīgi, tāpat kā ķīmiskās zāles — tās ārstēs locītavas, tās sirdi, tās vēl ko citu. Visiem piedāvājam gandrīz vai vienu recepti. Mēs neskatāmies, kāds ir cilvēks pēc savas fiziskās uzbūves, kāds ir viņa raksturs, kāda ir viņa matu un acu krāsa. Austrumu medicīna uz cilvēku un viņa slimībām raugās citādi, un šai medicīnai ir gadu tūkstošu pieredze. Uz šīs pieredzes fona viena cilvēka darba mūžs un pieredze neko daudz nevar mainīt. Zināšanas, kas ir uzkrātas un apkopotas tūkstošiem gadu, var izmantot droši, tās nevajag no jauna pārbaudīt un pētīt. Mēs ar savu vismodernāko zinātni skrienam pakaļ šīm senajām zināšanām. Ik pa laikam no jauna pierādām un apstiprinām to, kas patiesībā jau sen ir zināms un tiek lietots. Mana devīze ir — nesarežģī dzīvi! Īsteno to, kas darbojas! Tēju maisījumus gatavoju pēc sen zināmām receptēm jau divpadsmit gadu.

Tomēr aptiekās tavas tējas ir pamanāmas tikai dažus gadus.

 Tā ir, mēs nespējam tējas ražot lielos daudzumos, jo tas ir roku darbs. Ārstniecības augus vācam savvaļā, un daudz ir atkarīgs no žāvēšanas, tādēļ labāk ir mazāk, bet labā kvalitātē. Augus griežam ar sirpīšiem, pēc tam tos sasmalcinām gan ar rokām, gan ar speciālu mašīnu. Augus noteikti vispirms vajag sagriezt, tad tie labi izžūst un nebojājas. Ja augus žāvē buntītēs, kā agrāk to darīja, tad vīstot tie vēl cenšas izdzīvot, tā zaudējot savas aktīvās vielas.

Tātad augi ir jānogalina, jo, kamēr viņi ir kopā buntītēs, tie pretojas?

 Jā, tā varētu teikt. Sagrieztos augus izklājam plānā kārtiņā un žāvējam ēnā vai tumsā. Tad izžāvētos augus samaisām un iepakojam. Pie manis strādā cilvēki, kurus esmu apmācījis vākt augus, jo katru nemaz tā nevar palaist pļavā, turklāt darbs ir smags. Tagad visas zāļu tējas ir jāpārreģistrē atbilstoši Eiropas standartiem.

Kādi ir zāļu tēju standarti Eiropā?

 Biju Eiropā un skatījos, kādi tie standarti ir. Manuprāt, normāli un izpildāmi. Uz ārstniecības augu tēju iesaiņojuma nedrīkst būt medicīniska rakstura norādījumi — piemēram, nedrīkst rakstīt, ka tēja palīdz ārstēt bronhu vai nieru iekaisumu.

Kā cilvēki zinās, kādu tēju pirkt?

 Kaut kas jau uz tējas pakas būs uzrakstīts. Es nezinu, varbūt man izdosies atstāt tējām nosaukumus — piemēram, sirds spēka tēja. Eiropā taču zāļu tējām ir nosaukumi — klepus tēja, nieru tēja. Mēs, kā vienmēr, visu nosakām pārāk stingri un paši sev darām pāri. Es tagad tējas sertificēju Baltsert kā pārtikas produktu, jo mēs taču tās lietojam uzturā. Nesaprotu, kāpēc tējai jāliek dažādi jocīgi nosaukumi — piemēram, uztura bagātinātājs, jo tēja ir vienkārši tēja. Protams, uztura produktam ir zināmas prasības — vajadzīgs speciāls iesaiņojuma papīrs, tiek veiktas arī dažādas analīzes uz bakterioloģisko piesārņojumu, uz metāliem. Mūsu tēju analīzes ir lieliskas, nekādu problēmu ar tām nav.

Vai uzticies saviem augu vācējiem, ka viņi tos nelasīs šosejas malā?

 Manas strādniecītes to nedarīs nemūžam! Cilvēki, kuri vāc tējas un kuri saskaras ar dabu, ir godīgi. Viņiem ir tīra sirdsapziņa, jo ar netīru sirdsapziņu pie tāda darba nevar pieķerties un nevar ilgi tādu darbu darīt. Nezinu, kādēļ, bet tā ir. Saproti, augus lasot, ir svarīgi cilvēciski tos just, domāt par to, kam tie noderēs. Lasu es, piemēram, pienenes un jau zinu, kam tās noderēs, un varbūt man pat ir kāds pacients, kuram tās paredzētas. Tā ir tāda maģiska lieta, bet, ja lasi augus kādam konkrētam cilvēkam, tie palīdz vēl vairāk. Es tam ticu un esmu par to pārliecinājies. Ar domu spēku uz otru cilvēku pāriet daudzas lietas.

Vai tu sevi pieskaiti pie zaļajiem?

 Kur nu vēl zaļāku par mani (smejas)! Savā mūžā neesmu izmetis mežā nevienu plastmasas vai stikla pudeli vai vispār darījis kaut ko tādu. Tas, kas notiek mūsu mežos... nezinu, kā cilvēki naktīs var mierīgi gulēt pēc tam, kad aizved uz mežu un izgāž tajā visus savus sadzīves mēslus.

Pēdējā laikā modē ir runāt par veselīgu dzīvesveidu, un ikdienā tiek piedāvātas visdažādākās pareizās dzīvošanas receptes. Vai ir kādi dzīvošanas principi, kurus tu iesaki citiem un ievēro arī pats?

 Nevajag sev darīt pāri. Pirmkārt, nedrīkst ļoti ilgi būt nomodā. Divās, trijās dienās bez miega var sajukt prātā. Zelta standarts cilvēkam ir astoņas stundas darbam, astoņas citai nodarbei — atpūtai, kādam mājas darbiņam — un astoņas stundas miegam. Vecumā cilvēks guļ mazāk laikam tāpēc, ka viņa asinsvadi vairs tā nestrādā, tie ir kļuvuši sklerotiski. Kad cilvēks piedzimst, viņa asinsvadu tīkls ir kā kupls koks ar daudzām zaļām lapiņām, bet ar laiku lapas nokrīt, zariņi aplūst, līdz beigās paliek kails stumbrs. Tāda ir tā dzīve — sūra (smejas). Otrkārt, nedrīkst ēst pārāk taukainu ēdienu. Tāpēc es labi izguļos un, lai gan neskaitu kalorijas un vistu ādiņas, tomēr skatos, kādas augu eļļas lietoju, un vēl šo to uzmanu. Treškārt, nevajag lietot daudz alkohola, jo tas bojā smadzenes un vājina atmiņu. Medicīniskajā literatūrā gan raksta, ka daži grami dienā esot veselīgi, un es tā rēķinu, ka pudele alus dienā ir veselīga (atkal smejas). To es ievēroju jau daudzus gadus, un vairāk par pudeli alus dienā nedzeru. Reizēm svētdienas vai trešdienas, nu varbūt ceturtdienas izlaižu. Lai nu kā, savu devu nepalielinu un ar mani nekas slikts nenotiek. Ceturtkārt, smēķēšana tiešām bojā asinsvadus. Trīs cigaretes dienā veselībai nespēj nodarīt ievērojamu ļaunumu, vienīgā nelaime ir tā, ka cigaretes izraisa tieksmi devu palielināt. Visbeidzot, nav labi dusmoties un strīdēties, meklējot savu taisnību. Nav vērts!

Vai tev tas izdodas? Var jau žēlot pāridarītājus un domāt, ka viņi ir ļoti nelaimīgi cilvēki, ja spēj otram darīt sliktu, tomēr ir robeža, aiz kuras žēlums pazūd.

 Protams, ja kaut kas aizskar ne tikai tevi, bet tev tuvos cilvēkus vai arī tavu naudasmaku — kā tu paliksi mierīgs!? Tas ir mūsu laika smagais jautājums. Pastāstīšu kādu stāstu. Kādam vīram bija ļoti ķildīga sieva, un neviens visā ciemā ar viņu nevarēja sadzīvot. Visi brīnījās, kā vīrs spēj ar viņu dzīvot, un jautāja, kā tas var būt, ka vīrs ar sievu nestrīdas un nekaujas. Vīrs atbildēja — ļoti vienkārši! Es vienmēr pasaku, kad man nav taisnība un vienmēr klusēju, kad man ir taisnība.

 Man patīk šis stāsts, jo cilvēkus kaitina, ja viņiem atgādina, ka viņiem nav bijusi taisnība, tādēļ viņi dusmojas. Galu galā atgādinājums par savu taisnību zemtekstā nozīmē, ka otrs ir muļķis. Zemteksts sit pa cilvēku vairāk, nekā atklātos vārdos pateiktais, uz zemtekstu balstās ļoti daudzas lietas. Man vienmēr neizdodas ievērot šā vīra principus, bet es cenšos, jo par varēm savu taisnību nevajag bīdīt. Ārsta praksē mēdz būt tā, ka pacientam jāizvēlas starp divām taisnībām, jo divi ārsti katrs saka citādāk. Tādos gadījumos es parasti iesaku, lai pacients aiziet vēl pie trešā ārsta un dara tā, kā ieteikuši divi no trijiem ārstiem. Es saku, ka jāmācās staigāt lēni, jo cilvēks, kas steidzas, savā ziņā uzvelkas. Lēni ejošs cilvēks nevar būt satraukts un nervozs un otrādi. Kustības cilvēkus vai nu nomierina, vai arī uzbudina.

Vai mūsu laikos cilvēks var atļauties iet lēni un domāt lēni?

 Es domāju, ka tā ir ilūzija, ka nevaram atļauties būt lēni. Mūsu steiga ir mākslīgi radīta. Varbūt mums nemaz nevajag tik daudz mantas, naudas, goda un slavas, kā mēs cenšamies dabūt? Cilvēks patērē daudz lieka, kā radīšanai tiek izmantots tik daudz enerģijas un citu resursu, ka pasaule ir kļuvusi nestabila. Mēs izsūknējam naftu, piesārņojam vidi, un tad nāk vētra, kas visu sagrauj, un notiek kā Dienvidaustrumāzijā vai tagad Amerikā. Es dzīvē jūtos mierīgs. Neesmu saraustīts, manī ir tāda iekšējā stabilitāte, un varbūt tas ir tāpēc, ka varu aiziet uz pļavu ar sirpīti. Tā ir kā terapija. Es varētu cilvēkam, kuram lielpilsēta ir sabeigusi nervus, iedot to sirpīti un teikt, lai viņš iet uz pļavu, kur putniņi dzied un vējš žūžo, un paskatās mākoņos, kā viss notiek. Un tad viss ir tik mierīgi, jo tu esi dabā — kā savējais starp skudrām, stirnām un mežacūkām. Paskaties apkārt — pats vērtīgākais mums ir uzdāvināts — zaļā pļava, saule, vējš.

 Es tiešām nesaprotu cilvēkus, kas skrien pa dzīvi, visu atliekot uz vēlāku laiku — viņi izdarīs to un tad vēl to, bet dzīvos mazliet vēlāk. Un tad nu gan viņi dzīvos no sirds! Tomēr tas "vēlāk" nekad nepienāk, jo vēl kaut kas jāpadara, un skriešana ievelk, iesūc sevī, līdz viss beidzas. Zinu pats pēc savas pieredzes, kā tas ievelk, jo tēju ražošanā apjomi aizvien pieauga, līdz beidzot sapratu, ka man nevajag tik daudz.

Kāpēc, tavuprāt, eiropieši bieži meklē veselību un dvēseles mieru Austrumu mācībās?

 Austrumu medicīnā fascinē medicīnas filozofija, kurā pasaules pieci pamatelementi ir saistīti arī ar cilvēka ķermeni un visām dzīves norisēm. Man kā ārstam tas ir kā algoritms, kuram es sekoju. Rietumu medicīnā nekā tāda nav. Mums ir liels, plakans lauks, kur viss ir vienuviet, bez plauktiņiem. Man patīk, ja viss ir sakārtots sistēmā. Es cilvēkam varu uzzīmēt shēmu, pēc kuras visam jānotiek, es zinu, kādi procesi ietekmē organisma norises. Piemēram, kamēr cilvēks nebūs sakārtojis savas aknas, ir veltīgi censties pazemināt asinsspiedienu, jo zāles to neārstē, tikai "nosit" uz leju. Cilvēki ir sapratuši, ka Austrumu medicīna raugās uz viņiem citādāk, un viņiem tas patīk.

Tava sieva Baiba ir ārste homeopāte. Kurš kuru atveda atpakaļ pie dabas?

 Viņa mani pabīdīja uz Fitoterapijas koledžas pusi, bet es viņu pamazām virzīju uz homeopātiju, zemapziņā "iepotējot" domu, ka tā ir interesanta un laba lieta. Tā arī notika, jo laikam jau protu iedarboties uz zemapziņu (smejas).

Vai tev pietiek ar sirpīti un zaļu pļavu? Ar ko vēl tu nodarbojies brīvajā laikā?

 Man patīk sēņot. Patīk braukt ar vējdēli, tā ir neatkārtojama sajūta. Reizēm tu lido pa viļņu mugurām un domā, kur tagad tevi aizpūtīs. Esmu slēpotājs, un Žagarkalnā man ir mūža abonements — līdz simt gadu vecumam (smejas). Dzīvot taču ir jauki, vai ne, un pie dzīves vajag turēties! Es gan visu laiku domāju, kā nodzīvot ilgāk, ko lietot, lai aizkavētu novecošanos? Cilvēki noveco tādēļ, ka noveco viņu asinsvadi. Es gribētu nodzīvot simt gadu, bet nodzīvot tā, lai varētu staigāt, kaut ko darīt un domāt.

Skārletai O"Harai no Vējiem līdzi bija teiciens — par to es domāšu rīt! Kāds ir tavs moto?

 Man ir līdzīgi kā Skārletai (smejas). Es saku — gan jau sakratīsies! Viss ar laiku sakārtojas, un es nemetos izmisīgi risināt grūtas problēmas. Es neko nedaru smagi. Vienmēr jau neizdodas, bet tad atliek uzdziedāt — nav lemts, nav lemts.

Vai piedalies Latvijas Ārstu biedrības darbā?

 Medicīnā ir ienākusi jauna ārstu paaudze, kura ir gudra un zinoša un prot strādāt ar dažādām izmeklēšanas metodēm un modernām tehnoloģijām. Medicīna Latvijā ir augstā līmenī, un, par spīti tam, ka tā tiek daudz kritizēta, pagaidām var izdarīt sarežģītas operācijas. Varbūt drīz to vairs nevarēs, jo daudzi ārsti aizbrauc peļņā uz ārzemēm. Ja runājam par Ārstu biedrību, tad es tajā katliņā īpaši nevāros, esmu pagājis malā. Man ir Netradicionālās medicīnas asociācija, kurā notiek lekcijas, un aizbraucu arī uz ģimenes ārstu saietiem. Pašlaik esmu pavisam brīvs, man nav neviena kaklakunga. Man ir privātprakse, un vienīgās saistības man ir ar Ieņēmumu dienestu. Redzi, ir vajadzīga nopietnā medicīna — piemēram, ķirurģija, onkoloģija, arī ģimenes ārsti ir vajadzīgi, jo netradicionālā medicīna jau ar visu nevar tikt galā un visu nevar izārstēt. Ārstu biedrība ir kā klubiņš, zem kura jumta ir asociācijas. Asociācija profesionālajā jomā ir ļoti vajadzīga, jo katru mēnesi tajā notiek lekcijas, semināri, kur ārsti mācās, apmainās ar pieredzi, dodas mācību braucienos. Lai kā, domāju, ka runas par medicīnas sabrukumu ir pārspīlētas.

 Bēdīga aina ir slimnīcās, jo naudu nedod, arī algas ir mazas. Daļu ārstu gan uztur un pabaro tauta, bet jautājums ir, kas pabaros un uzturēs, piemēram, laboratorijas ārstu? Attieksme pret algām nav nopietna, tāpēc domāju, ka honorārus vajag legalizēt, bet tiem, kam to nav, laba alga jāmaksā valstij. Tāpat arī par slimnīcām — Anglijā ir maznodrošināto slimnīca, kurā ārstē, lai gan ne tik augstā līmenī. Var teikt, ka tas nav humāni, bet vēl nehumānāk ir nedarīt neko. Ārstam par darbu nedrīkst maksāt tik maz. Ārsta mūžs nav garš, jo viņš savā darbā sadeg — pētījumi to apliecina. Es esmu aizgājis no šī stresa, no nakts dežūrām.

 

galerija