latvijaspirts.lv
      
2019. gada 21. jūlijs
JAUNUMI
NOTIKUMI
SAUNA IN LATVIA Latvian traditional bathhouse
БАНИ ЛAТВИИ традиции, народные ритуалы
DVD Latviešu tradicionāla pirts Latvian traditional bath
Grāmata PIRTNIEKU STĀSTI
LATVIJAS PIRTS DIENA
BIEDRĪBA LATVIJAS PIRTS
VISS PAR PIRTS DZIVI
Pirts veidi
Pirts tradīcijas
Pirts padomi
Pirtsslotiņas
Pirts akmeņi
Pirts celtniecība
Aromaterapija
Ārstniecības augi
Dabas veltes
Veselība un skaistums
Mājas lietas
Svināmās dienas un tradīcijas
Mālu terapija
Garšaugi no Annas Šmites
> Ar aptieku dārzā un ķirbju spēku
> Īsti lauku labumi
> Veidosim garšaugu dārziņu
> Laiks sēt!
> Pārziemotāji: ziemcietīgie dārzeņi un garšaugi
> Salātu veidi un kā tos audzēt?
> Smarža, kas ceļ debesīs
> Sāls vietā izops un rozmarīns
> Čili želeja
Eglona Brūna saimniecība
IEPAZĪSTIES!
PIRTS SKOLA
Pirts Upesrūķi
Pirts Brūveri
Pirts Nāras
Pirts Azote
Pirts Kundziņi
Pirts Bērzaine
Pirts Avoti
Pirts Rozēni
Pirts Šalkas
Pirts Piekūni
Lauku sēta Jāņkalni
Pirts Pļavenieki
Pirts Spārītes pie Rāznas
Ezermalas - Pirtslietas
Brīvdabas muzejs
Meņģeļu pirts
Viktora Ķirpa Ates muzeja pirts
EKO SOLIS Dabīgas lineļļas - koka darvas krāsas, koka kubli
Dr. Tereško tējas
Kalējs Edvīns Šakalis
Latvijas pirts 2010 - Latvian sauna - Латвийская баня
Latvijas pirts 2011 - Latvian sauna - Латвийская баня
Latvijas pirts 2012 - Latvian sauna - Латвийская баня
Latvijas pirts 2013 - Latvian sauna - Латвийская баня
LATVISKIE PIRTS SVĒTKI 2015
Latvijas pirts svētki 2017
FORUMS
GALERIJAS
Veidosim garšaugu dārziņu


28.08.2009, Ķekava
Mājās vedu raudenes, timiānu, salviju,
dažādas piparmētras (šokolādes, Indijas u.c.), avotkresi, franču estragonu, lupstāju, vērmeli, mazās dekoratīvās zemenītes, podiņā rozmarīnu, rukolu.

Foto: www.aprinkis.lv
Vēl pirms rudens steidz augt salāti
 23. augustā Ķekavā noritēja „Garšaugu festivāls”. Apmeklējuši festivālu, izlēmām lūgt Annu Šmiti mūs uzņemt ciemos. Ar Anniņu esam pazīstami no daudzajām žurnālu lappusēm. Rīgā, Berga bazārā rīkotajos zemnieku tirdziņos Anniņa arī vienmēr ir sastopama. Tikšanos norunājam dažas dienas vēlāk. Tikšanās mērķis ir uzklausīt jaunāko Anniņas ideju - palīdzēt uzsākt jaunsaimniekiem piemājas mazo garšaugu dārziņu veidošanu.

 Visu ievirzu praktiskajā gultnē. Ir augusta beigas un var uzsākt stādīt dārziņu, kaut labākais laiks tomēr būtu pavasaris. Pirms tikšanās Anniņa piekodina, lai tikai laicīgi zemīti sagatavo, stādiņus pati pielasīšot. Rīkojums tiek pildīts, zemīte sastrādāta, dobes izveidotas. Piektdienas rītā dodos uz Ķekavu.

 Piebraucot pie Anniņas dārza saņemu silto un sirds mīļo Anniņas smaidu. Jauka ir atkalredzēšanās. Mani stādiņi jau ērti sagūluši kastītē. Blakus novietotas vēl paris kastītes, tās domātas citiem gribētājiem.

 Saimniece stāsta, ka pēdējā laikā ar vien vairāk jauno māju saimnieki grib izveidot paši savu garšaugu dobi un griežas pēc padoma ko un kā stādīt. Liela interese ir gados jaunākiem māju īpašniekiem. Iepriekšējā dienā pēc padoma bija atbraukuši no Madlienas.

 Stāsts par to kas un kā man jāstāda es noklausos vēlāk, pēc pastaigas pa dārzu un siltumnīcām, kur ir Anniņas jaunākie augi - šī gada labākie lolojumi. Jāpiemin, ka dārzā aug ļoti, ļoti daudz un dažādi garšaugi. Visus nepieminēšu, tikai tos kas mūsu pastaigas laikā tuvāk auga.

 

Rozmarīns (Rosmarinus officinalis L.)
Ir neliels krūms ar gaiši ziliem ziediem un adatveidīgām cietām zaļām lapām. Grieķu mitoloģijā rozmarīnu veltīja mīlas dievietei Afrodītei. Dabiskos apstākļos rozmarīns aug Vidusjūras zemēs saulainās kalnu nogāzēs.
Pateicoties tam piemītošajai svaigi rūgtenai garšai, rozmarīns labi papildina ēdienus no jēra gaļas, vārītas vistas, dārzeņiem un zivs. Ar rozmarīnu var pārkaisīt arī krāsnī ceptus kartupeļus, cūkgaļas cepeti, maltās gaļas ruleti vai nedaudz pievienot zupai. Rozmarīnu lieto kopā ar pētersīļiem, bet nevienlaicīgi ar lauru lapām.

Pie mums audzējams siltumnīcā, bet arī tur ir kaprīzs. Anniņa rāda rozmarīnu kas lieliski izskatās iestādīts podā un nokarenie dzinumi ir ne tik vien labs garšaugs, bet arī skaists dekors jebkurai mājai. Siltumnīcā rozmarīns vēlas pēc iespējas vairāk svaigu gaisu. Kad sākas salnas rozmarīnu siltumnīcā nedaudz piesedz. Pazeminoties gaisa temperatūrai līdz mīnus 5 grādiem, tas nesams iesākumā vēsākās telpās, pieradināms pie siltuma un tad var nest istabā.

Baziliks (Ocimum basilium L.)
Prastais baziliks, viengadīgs augs ar patīkamu balzāmisku smaržu. Bazilika dzimtene - Dienvidāzija. Latvijā audzēto bazilika šķirņu sortiments ir ļoti plašs, sastopamas šķirnes ar dažādu auga lielumu, lapu krāsu, krokojumu un lielumu, ar dažādu aromātu, kur bez bazilikam raksturīgā jūtams arī citronu, krustnagliņu, kanēļa vai cits aromāts. Šķirnes ar sarkanām lapām raksturojas ar asāku un viendabīgāku aromātu nekā zaļlapainās šķirnes. Baziliku audzē gan kā garšaugu gan kā dekoratīvu augu, kā uz lauka tā arī siltumnīcās. Vēsās un mitrās vasarās uz lauka iegūstamā raža ir ļoti zema.

Anniņa stāsta, ka bazilikam vērtīgākā lapu daļa ir jaunie dzinumi - pirmās trīs, četras virsējās lapiņas. Lai stādiņš nepāraugtu un labi sazarotos regulāri ir jānokniebj zariņu galotnītes. Savādāk pāraugs un izveidos ziedus. Šāds pāraudzis ziedošs baziliks nav tas elitārākais piedāvājums. Labākās zaļlapainās šķirnes ir ar mīkstākām un maigākām lapiņām. Mazāk aromātiskākas ir ar cietākām un stīvākām lapiņām. Pagājušā gadā siltumnīcās vairāk nekā šogad auga baziliks ar tumši violetu (sarkanu) lapu krāsojumu. Tos restorāni maz pieprasa un galvenokārt izmantojams etiķu un eļļu aromatizēšanai, tāpēc šogad vairāk ir stādīti zāļo krāsu lapu baziliki.

Rukola (Eruca sativa L.)
Pasaulē vieni no populārākajiem svaigajiem lapu salātiem ir rukola, kurai raksturīga pikanta garša. Rukola ir vieni no retajiem salātiem, kas minēti jau senos romiešu rakstos. Sajaukta kopā ar olīveļļu un sāli, rukola izcels zivju ēdienu garšu. Rukolu var izmantot arī vistas gaļai. Klasiski rukolu ēd kopā ar «Mozarellas» sieru, tomātu un balzametiķi.

Rukolas Anniņas dārzā dzīvo savu dzīvi. Rukolao ir vairāki veidi. Tā ierasti audzējama siltumnīcās vai telpās - podos. Anniņa jau devīto gadu audzē ziemas rukolu, kas lieliski aug atvērtās dobēs. Audzētas dobēs, tās tomēr pamanās ieaugt arī citviet.

Stēvija (Strevia rebaudiana L.)
Stēvija savvaļā aug Dienvidamerikas ziemeļaustrumos - Paragvajā. Tā pieder asteru dzimtai, ir daudzgadīga, bet telpās to labāk audzēt kā viengadīgu. Vasaras mēnešos tā labi jūtas arī dārzā vai uz balkona. Ļoti jāsargā kā pavasarī, tā rudenī no salnām, pat visniecīgākām. Šis augu ir tikpat reižu nekaitīgāks, cik saldāks par cukuru. Lapās ir dabiska viela - steviozīds, kuru izmanto uzturā kā cukura aizstājēju. Stēvija ir lielisks atradums cukura diabēta. Ar šā auga palīdzību savas problēmas varētu risināt arī cilvēki ar lieko svaru.

Nogaršoju šī auga lapiņu. Tā tiešam ir ļoti, loti salda. Tādu saldumu nevar salīdzināt ar cukuru. Nolemju nākošajā gadā stēviju ieaudzēta arī sev. Par cik cukuru tik pat kā nelietoju, bet laiku pa laikam kādu saldumiņi tomēr vēlos, tad jāpamēģina tējai pielikt kaltētas stēvijas lapiņas. Arī pirts tējas tā varētu labi garšot tiem, kuri arī zālīšu tējas mīl saldināt.

Timiāns (Thymus vulgaris L.)
30 - 40 cm augsts, mūžzaļš puspundurkrūms. Savvaļā aug Eiropas dienviddaļā. Svaigas vai žāvētas timiāna lapiņas liek pie gaļas, zivju un dārzeņu ēdieniem, mērcēm, salātiem, marinādēm. Pievieno gurķu, zivju un gaļas konserviem. Uzlabo pupiņu un zirņu zupu garšu, pievieno pastētēm, aukstajai gaļai.

Timiāna krūmiņš izaudzis siltumnīca ir ievērības cienīgs. Atklātās dobēs arī tas lieliski aug, bet ne tik kupli. Anniņas dārzā redzu skaistu timiāna ieleju, tā nav viena vien dobe. Stādiņiem ko paņēmu pārstādīšanai, pirms iestādīšanas laksti ir jānogriež, lai saknītes labāk ieaugtos.

 

Romas jeb romiešu salāti (Lactuca sativa var. romana of longifolia)

To dzimtene ir Itālija, un tie ir vieni no senākajiem salātiem Eiropā. Romiešu salātus ēd svaigus tāpat kā citus salātus, tāpat tos var sautēt atsevišķi vai kopā ar citiem dārzeņiem.

Anniņas siltumnīcā aug sarkanie un zaļie romiešu salāti. Dažs ir ziedos, jāgaida seklas. Tukšajās vietās šobrīd tiek iestādīti mazi parasto salātu stādiņi. Līdz rudenim vēl viena raža būs izaugusi. Mazie „romieši” vel steidz izaugt arī atklātajās dobēs.

Avotkreses (Rorippa nasturtium aquatica L.)
Avotkreses sastopamas daudzviet Eirāzijas mērenajā joslā. Pārtikā avotkreses lieto svaigā veidā, jo kaltētas zaudē ļoti daudz vērtīgo vielu. Uzskata, ka tām ir sinepēm vai maigiem mārrutkiem (līdz ziedēšanai), gan arī rutkiem (noziedējušām) līdzīga garša. Tās izmanto arī kā pupu aizstājējas. No svaigām jaunajām lapiņām taisa salātus, lieto par piedevu pie gaļas un zivju ēdieniem. Ziemā avotkreses visai veiksmīgi var audzināt puķupodā. Vitamīniem bagātās lapiņas lieliski garšos, uzliktas uz desmaizītēm. Avotkreses mīl mitrumu. Labi aug siltumnīcās un var audzēt atklātās vietās pie ūdeņiem, mitrumā.

Avotkerses stādiņš arī manā kastītē. Iestādīšu uz laiku mitrā vietiņa savā dārzā. Ja izdosies ieaudzēt, tad varēs nākošajā pavasarī varēšu pārstādīt pastāvīgā vietā. Šis stādiņš man šķiet būs visprasīgākais, jo jāatrod pietiekoši mitra vieta. Anniņai tā labi aug siltumnīcā, kur tiek regulāri un dāsni laistīta.

Salvija (Salvia officinalis L.)
50 cm augsts, daudzgadīgs puskrūms ar stāvu, zarainu stumbru. Svaigas un žāvētas lapas lieto pie gaļas un zivju ēdieniem, mērcēm, siera. Uzlabo garšu cūkas, mājputnu un meža putnu gaļai. Izmanto etiķa aromatizēšanai. Garšvielu maisījumos tā labi saderas ar rozmarīnu.

Anniņa dāsni saplūc salviju. Kā katru gadu Anniņas salvija sakaltēta gaida savu kārtu ziemā, kad apslimstu. Pirmā tēja, kas tiek ņemta palīgos. Arī stādiņš man tiek. Iestādīšu starp zemenēm. Nesen lasīju, ka salvija lieliski sader kopā ar zemenēm. Labāk jau esot pavasarī no sēklām izaudzēt stādiņus un tad tos izstādīt dobēs.

 

Mizuna (Īstais Ķīnas kāposts - Brassica chinensis L.)
Austrumu zemju kāposts. Satur vitamīnu C. Interesanti robotas lapas ar vidēji asu garšu. Lapu rozetes lieto salātos, sautējumos vai zupās. Noplūktas lapas vai tikai baltie, sulīgie kāti ir noderīgi rīsu, makaronu un citu ēdienu bagātināšanai.

Gatavojas mizunas sēklas. Daudziem augiem Anniņa pati vāc sēkla. Augs tiek audzēts siltumnīcās.

  

Sinepe (Brassica juncea L.)
Savvaļā aug Vidusāzijā. Latvijā sēj laukā agri pavasarī vai vasaras vidū. Siltumnīcā no septembra līdz aprīlim. Lietošanas gatavību sasniedz 15-20 dienās pēc uzdīgšanas.

Blakus mizunai aug sinepītes. Arī tās Anniņa audzē siltumnīcā.

 

 

 

Lapu kārvele (Anthriscus cerefolium L.)

Pētersīlim līdzīgajam garšaugam ir mazas mīkstas lapiņas un balti ziediņi. Mūsdienās to audzē galvenokārt Vācijā un Ziemeļamerikā. Kārveles patīkamo aromātu un saldeno garšu senie grieķi raksturoja šādi: «debešķīgs kā pirmais skūpsts». Kulinārijā izmanto svaigās lapiņas un jauno dzinumu galotnes, ko ievāc līdz ziedēšanai. Kārvele piešķir sviestmaizēm, salātiem, sautējumiem un dārzeņu zupām patīkamu garšas niansi. Pat parastās frikadeles var pagatavot daudz interesantāk, ja tām pievienota kārvele. Ar kārveli var apbērt arī ceptus šampinjonus, lai izceltu patīkamo anīsam līdzīgo garšu. Kārveli pievieno ēdienam gatavošanas beigās, jo vārīta, tā ātri zaudē savu krāsu un aromātu.

Lapu kārvelīte Anniņas dārzā arī mājo pa savam prātam. Pati ieaugot gan celiņa malā, gan pie dārza mājas sienas.

Pastinaks (Pastinaca sativa L.)
To dzimtene ir Vidusjūras ziemeļaustrumu piekraste. Pēc izskata pastinaks atgādina lielu baltu burkānu, arī tā garša ir līdzīga burkānam, tikai daudz koncentrētāka. Karstās dienās no pastinaka lapām izdalās ēteriskā eļļa, kas, saskaroties ar ādu, rada čūlas, kuras pārvēršas grūti dzīstošās brūcēs. Cilvēkiem ar jutīgu ādu no saskares ar pastinakiem jāatturas. Pastinaka iedarbība ir līdzīga ženšeņam un zaļajai tējai - tas tonizē, uzmundrina un stimulē smadzeņu darbību. Senos laikos pastinaku uzlējumu lietoja depresijas ārstēšanai. Patīkamās smaržas dēļ tos jau kopš seniem laikiem izmanto kā garšvielu. Pirms tika iepazīti kartupeļi un burkāni, pastinakus lietoja pārtikā - gan to saknes, gan lakstus.

Dārza malā aug pastinaki. Anniņa arī mūs brīdina, jāatceras, ka pastinaki ir latvāņu radinieki un jāuzmanās no lapām. Paši labākie ēdienu gatavošanai ir mazie, nelielos izmēros izauguši sakneņi.

 

 

 

 

Muskata ķirbis (Cucurbita moschata L.)

Pie tiem pieder arī butternut jeb riekstu tipa ķirbji. Muskata ķirbjiem ir izcilas garšas īpašības, bet tie ir siltumprasīgāki un ar garāku augšanas laiku. Tūlītējai lietošanai var vākt arī nenobriedušus ķirbjus. Glabāšanai paredzētie ķirbji jānovāc pirms rudens salnām, kad augļi ir izauguši un ieguvuši šķirnei tipisko krāsu. Mizai jābūt nobriedušai, bet kātiņam cietam (tas ir pārkoksnējies). Augļi jānovāc ar vismaz piecus centimetrus gariem kātiņiem, un tie ir jānogriež, jo laužot var veidoties bojājums, caur kuru augļos var iekļūt infekcija. Uzreiz pēc novākšanas ķirbjus vēlams novietot siltumā, lai veicinātu galējo nobriešanu, bet vēlāk tos labāk glabāt ap 10 grādu temperatūrā.

Muskata ķirbis panākas pretī no lielā ķirbju dārza. Ķirbju dobes Anniņai rudenī ir tās mīļākās. To krāsu un formu variācijas ir visdažādākās. Muskata ķirbis ir jāēd svaigā veidā. Garšas uzlabošanai var uzpilināt nedaudz citrona sulu.

Pastaigas noslēgumā atsēžoties paēnā Anniņa uzcienā ar pašas gatavotu pesto (rieksti, siers, eļļa, baziliks, ķiploki).

Lai pagatavotu pesto, sasmalcina ķiploku, rīvētu sieru, riekstus un sāli. Eļļu pievieno pēc tam, jo, ja pievieno to ātrāk, straujas malšanas rezultātā tā mēdz kļūt rūgta. Eļļu žēlot nevajadzētu - jo tās ir vairāk, jo pesto ir garšīgāks. Sastāvdaļu daudzumu un kombinācijas var variēt. Pesto tradicionāli ēd ar pastu - gan karstā, gan aukstā veidā kā salātus. Taču pielietojuma veidi ir daudz un dažādi - tajā var marinēt gaļu, pasniegt ar dārzeņiem, iesmērēt pa vidu sacepumiem, jo īpaši ar Vidusjūrai raksturīgiem dārzeņiem, piemēram, baklažāniem, artišokiem, tomātiem utt.

Reģistrētajiem
Epasts:
Parole:
 Reģistrēties