latvijaspirts.lv
      
2020. gada 20. janvāris
JAUNUMI
NOTIKUMI
SAUNA IN LATVIA Latvian traditional bathhouse
БАНИ ЛAТВИИ традиции, народные ритуалы
DVD Latviešu tradicionāla pirts Latvian traditional bath
Grāmata PIRTNIEKU STĀSTI
LATVIJAS PIRTS DIENA
BIEDRĪBA LATVIJAS PIRTS
VISS PAR PIRTS DZIVI
Pirts veidi
Pirts tradīcijas
Pirts padomi
Pirtsslotiņas
Pirts akmeņi
Pirts celtniecība
Aromaterapija
Ārstniecības augi
Dabas veltes
> Ko var pagatavot no augiem?
> Dakteri un zāļu sievas iesaka
> Tējas
> Sulas
> Ogas Augļi
> Medus
> Sēnes
> Garšaugi
> Savvaļas augi uzturā
> Rieksti, sēklas, žāvēti augļi
> Augi mūsu veselībai
> Indīgie augi
> Aizsargājamie augi
> Gemmoterapija
> Afrodiziaki
> Augi pret odiem un mušām
> Ārstniecisko augu dobe
> Greznie ārstniecības augi
> Aizsargājamie augi LU Botāniskājā dārzā
> Augi, kas minēti Svētajos rakstos
> Bērzu pumpuri
Veselība un skaistums
Mājas lietas
Svināmās dienas un tradīcijas
Mālu terapija
Garšaugi no Annas Šmites
Eglona Brūna saimniecība
IEPAZĪSTIES!
PIRTS SKOLA
Pirts Upesrūķi
Pirts Brūveri
Pirts Nāras
Pirts Azote
Pirts Kundziņi
Pirts Bērzaine
Pirts Avoti
Pirts Rozēni
Pirts Šalkas
Pirts Piekūni
Lauku sēta Jāņkalni
Pirts Pļavenieki
Pirts Spārītes pie Rāznas
Ezermalas - Pirtslietas
Brīvdabas muzejs
Meņģeļu pirts
Viktora Ķirpa Ates muzeja pirts
EKO SOLIS Dabīgas lineļļas - koka darvas krāsas, koka kubli
Dr. Tereško tējas
Kalējs Edvīns Šakalis
Latvijas pirts 2010 - Latvian sauna - Латвийская баня
Latvijas pirts 2011 - Latvian sauna - Латвийская баня
Latvijas pirts 2012 - Latvian sauna - Латвийская баня
Latvijas pirts 2013 - Latvian sauna - Латвийская баня
LATVISKIE PIRTS SVĒTKI 2015
Latvijas pirts svētki 2017
FORUMS
GALERIJAS
Āboli


 Ābolus uzskata par vissenāk pazīstamajiem augļiem. Pirmie āboli gan netika plūkti no saldo un lielo šķirņu ābelēm, tie bija mežāboli – sīki un skābi. Mežābeles dzimtene ir Viduseiropa un Vidusāzija. Seno slāvu teritorijā bijis tik daudz mežābeļu, ka ceļotāji šo apvidu dēvējuši par „ābeļu karaļvalsti”. Ābols daudziem saistās ar grēka augli, ar ko, pēc Bībeles nostāstiem, tikusi kārdināta Ieva, tomēr ābols šajā stāstā nav pieminēts. Rudenī āboliem jākļūst par neatņemamu ikdienas sastāvdaļu, gluži kā zemenēm vasaras sākumā, jo āboli satur bagātīgu daudzumu vielu, kas darbojas kā antioksidanti.

Āboli ir sēkleņu augļi, ābele ir daudzgadīgs augs, kas pieder Malus domestica sugai, Rožu dzimtai. Tas ir viens no visplašāk kultivētajiem augļkokiem. Ābolus audzē un patērē visā pasaulē ne tikai to saldās garšas, bet arī uzturvērtību dēļ.

Vēsture

Vārds „ābols” ir cēlies no indoeiropiešu saknes abel-, ābl-.
Arheologi ir atraduši pierādījumus tam, ka āboli ir lietoti uzturā jau akmens laikmetā. Ābele, domājams, ir senākais kultivētais koks pasaulē, taču kultivēšanas sākumi nav precīzi zināmi. Daži vēsturnieki uzskata, ka ābeles pirmie audzējuši un sākuši kultivēt romieši; ābeļu savvaļas priekšteči ir atrodami Dienvidaustrumu Āzijā, Kazahstānā un Kirgizstānā Vidusāzijas dienvidos, bet citi savvaļas priekšteči – Dienvideiropā.

13 gs. pirms mūsu ēras Ēģiptes faraons Ramzess II Lielais pavēlēja ābolus kultivēt Nīlas ielejā. Mūsu ēras 1. gs. beigās Reinas ielejā audzēja aptuveni 35 dažādas ābolu šķirnes. Kad 16. gadsimtā Ziemeļamerikā ieradās angļu kolonisti, tie atrada tikai mežābolus. Viņi arī pamanīja, ka ābolu raža ir ļoti neliela, jo bišu skaits tur bija pavisam neliels. Tāpēc 1622. gada sākumā viņi pasūtīja ābeļu spraudeņus, sēklas un bišu stropus no Anglijas. Kad sūtījums ieradās, angļu kolonisti nekavējoties sāka veidot ābeļu dārzus.

Āboli ir ideāli piemēroti, lai ar tiem panašķotos, neuztraucoties par pieņemšanos svarā. Ābolos nav holesterīna, tajos ir maz tauku un nātrija, turklāt tie ir labs kālija avots. Viens vidēja lieluma (ap 150 gramu) ābols nodrošina piecus gramus šķiedrvielu, uzņemot tikai 80 kaloriju. Lielākā daļa šķiedrvielu ābolos ir pektīnā – holesterīna līmeni pazeminošās šķīstošās šķiedrās. Tās līdzinās auzu pārslu un pupiņu šķiedrām un arī palīdz kontrolēt apetīti un enerģijas līmeni. Tādējādi našķēties ar āboliem ir ne tikai garšīgi, bet tā tiek nodrošināta arī enerģētiskā aktivitāte, kas var palīdzēt atturēties no pārēšanās nākamajā ēdienreizē. Lai uzņemtu pēc iespējas vairāk šķiedrvielu, ēd ābolus ar visu mizu. Jo vairāk ābols tiek apstrādāts, jo mazāks kļūst šķiedrvielu saturs:

  • Vidēja lieluma ābols ar mizu – 5 g šķiedrvielu.
  • Vidēja lieluma nomizots ābols – 2,5 g šķiedrvielu.
  • Puskrūze ābolu biezeņa – 1,4 g šķiedrvielu.
  • Puskrūze ābolu sulas – 0 g šķiedrvielu.

Gadsimtu gaitā nav palicis bez ievērības labums, ko āboli dod veselībai. Tautas medicīnā tos izmantoja, lai uzlabotu gremošanu, novērstu aizcietējumus, ārstētu podagru, žultsakmeņus, arī bezmiegu, nervozitāti, saaukstēšanos, spēku izsīkumu un citas kaites. Vēlāk tika izpētīts, ka āboli satur dažādus mūsu organismam vajadzīgus vitamīnus un minerālvielas. Lai gan C vitamīna saturs ābolos nav pats lielākais, tajos ir daudz citu antioksidantu. Interesanti, ka neviena uzturviela ābolos nav atrodama lielā daudzumā, taču acīmredzot tās visas kopā veido ļoti sabalansētu salikumu, kas padara ābolu par patiesi veselīgu augli. Angļu valodā ir izplatīta paruna, kas radusies 19. gadsimtā: „An apple a day keeps the doctor away”, „Viens ābols dienā, un ārsts nebūs vajadzīgs”. Tātad apēdot vienu ābolu dienā, tu neslimosi! Āboli palīdz samazināt holesterīna līmeni asinīs, atvieglo cīņu ar lieko svaru un noder vairāku vēža veidu profilaksei. Tie samazina insulta risku, samazina iespēju saslimt ar prostatas vēzi, II tipa cukura diabētu un astmu.

Kā iegādāties

Pērkot ābolu, nedaudz to saspied, lai pārliecinātos, ka tas ir ciets. Pievērs uzmanību krāsai neatkarīgi no ābola veida. Tam jābūt spodram, gludam un tīram. Pārbaudi, vai tā smarža ir svaiga, nevis tas smaržo pēc pelējuma. Izvēlies ābolu ar gludu, nevainojamu mizu. Vislabāk ābolus iegādāties vietējā zemnieku tirdziņā. Vietējie āboli vienmēr būs garšīgāki nekā tie, kas glabājušies mēnešiem un ievesti no tālienes. Pie tam zemniekiem vienmēr ir iespējams pajautāt par katras ābolu šķirnes garšas īpatnībām.

Kā uzglabāt

Glabāšanai vāc tikai veselos augļus. Nobirušos, tārpainos, stipri kraupainos, iepuvušos, tāpat arī ļoti sīkos ābolus liec atsevišķos traukos un izmanto pārstrādei, jo šādi augļi slikti glabāsies. Visgaršīgākie ir āboli, kam ļauj pienācīgi nobriest koka zaros. Pāragri nolasītie paliek zaļi, ātri savīst un nobrūnē. Tomēr vākšanu nedrīkst arī nokavēt, citādi augļi var nobirt vai kokā sapūt.

Optimālo ābolu vākšanas gatavību var noteikt pēc augļa kātiņa: ja plūcot (ābolu satver plaukstā, pacel un pagriez, turot pirkstu pie kātiņa) auglis viegli atdalās no zariņa, tas ir nobriedis, pat ja vizuāli šķiet vēl pazaļš.

Augļus liec tīrās plastmasas vai koka kastēs ciešās rindās. Vislabāk tos novieto slīpi uz sāniem tā, lai kātiņi nedurtos blakus esošo rindu augļos.
Pirms augļu ievietošanas pagrabu rūpīgi iztīri, dezinficē. Tam jābūt vēsam (temperatūra 0…+4 °C) un pietiekami mitram, bet ne slapjam.
Svarīgi nodrošināt labu ventilāciju, jo slikti vēdinātos pagrabos daļai šķirņu (piemēram, „Sinap Orlovskij”, „Ilga”) āboliem brūnē miza. Ideāli, ja rudenī iespējams atvērt un aizvērt ventilācijas lodziņus – tad var atdzesēt pagrabu ar dzestro nakts gaisu un raža labāk uzglabājas.

Ābolus noteikti nedrīkst glabāt kopā ar kartupeļiem un citiem dārzeņiem. Arī garāžā vai noliktavā, kur glabā kādas ķīmiskas vielas, krāsas, benzīnu, nedrīkst turēt ābolus, jo tie pieņem ļoti nepatīkamu aromātu un garšu.
Glabāšanā noliktie āboli laiku pa laikam jāpārskata un jāizmet bojātie, jo tie veicina arī pārējo augļu bojāšanos.
Uzglabājot ābolus mājās, atceries, ka lielāko daļu ābolu šķirņu var uzglabāt divas nedēļas, ja tos glabā aukstajā ledusskapja daļā, t.i., zem 5 °C. Pie tam āboli ledusskapī stāv ilgāk, ja tos ieliek plastmasas maisiņos ar caurumiņiem.

Kā pagatavot

Patiešām, vienu svaigu ābolu dienā vajadzētu apēst katram, bet tiem, kuriem patīk gatavot ēst, noteikti netrūkst veidu, kā tos pagatavot. Ābolus var izmantot saldajiem ēdieniem un dzērieniem, daudzām plātsmaizēm un kūkām āboli piešķir galveno akcentu, bet salātos, gaļas un zivju ēdienos nodrošina svaigu un vienlaikus pikantu garšas niansi. Ja iegadījusies laba ābolu raža, gatavo ievārījumus, kompotus, pastilas, žāvē ābolus, arī miziņas vari izkaltēt tējai. Sagrieztus ābolus cep krāsnī un ēd kā piedevu pankūkām un vafelēm. Pievieno ābolus dažādiem salātiem, piemēram, tunča vai cāļa salātiem. Nobaudi ābola šķēlītes kā uzkodu ar aso Čederas sieru un pilngraudu krekeriem. Sautē ābolu šķēlītes un sīpolus nelielā daudzumā olīveļļas, pievieno nedaudz muskatrieksta un pasniedz ar cūkas vai cāļa gaļu. Gatavo ābolu sidru un vīnu. Vai zināji, ka garšīgu ābolu biezeni var iegūt, ja tos veselus izcep cepeškrāsnī un pēc tam izberž caur sietu? Un šie ir tikai daži no veidiem, kā pagatavot ābolus.

Interesanti fakti

  1. Ābolam pieder gan pasaulē populārākā, gan vissenākā kultivētā augļa tituls. Gadā uz mūsu planētas novāc vairāk nekā 50 miljonus tonnu ābolu, ko ražo apmēram 7500 šķirņu ābeles. Augļi iepriecina ar lielu krāsu un garšu dažādību, tie piemēroti svaigam patēriņam, kulinārijas vajadzībām, sidra gatavošanai.
  2. Lielums nav noteicošais ābolu kvalitātes rādītājs – apliecina ikviens, kuram garšo sīpoliņi un cukuriņi, tomēr dārzkopji reizēm cenšas izaudzēt milzu ābolus, un tas arī izdodas: Ginesa rekordu grāmatā reģistrētais lielākais ābols, kurš izauga 2005. gadā Japānā, svēra 1,849 kg.
  3. Āboli minēti leģendās, pasakās un teikās, bet ceļotāji, kas nonāca svešās zemēs un ieraudzīja nepazīstamus augļus, tos bieži uzskatīja par āboliem, piemēram, ananasi tika nosaukti par priežu āboliem, bet apelsīni – par Ķīnas āboliem.
  4. Vēlams ēst ābolus ar visu mizu, jo tieši pie mizas ir vairāk C vitamīna (līdz 15 reizēm vairāk nekā pie serdes). Ja ābolu grauzis tārps, augli droši var ēst ar mizu.
  5. Ievestajiem āboliem miziņu labāk nomizot, jo tos mēdz apstrādāt ar pesticīdiem un vaskot.
  6. Lai sagriezti āboli nekļūtu brūni, tos viegli ieberzē ar citrona šķēlīti, var arī apslacināt ar citrusaugļu vai ananasu sulu. Uz īsu brīdi palīdz arī iegremdēšana aukstā ūdenī.
  7. Ābolus ieteicams uzēst pēc tam, kad ir nobaudīti trekni ēdieni, lai palīdzētu tos labāk sagremot.
  8. Āboli ir bagāti ar pektīnvielām un balastvielām, kuras uzglabājot nezūd.
  9. C vitamīna saturs dažādās šķirnēs ir stipri atšķirīgs. „Antonovkas” ābolā uz 100 g ir ap 36 mg C vitamīna, bet subtropu klimatā augušajos ābolos C vitamīna saturs nepārsniedz 5 mg/100 g.
  10. Saldo šķirņu āboli, termiski apstrādājot, labāk turas kopā, tādēļ tos vēlams izmantot ēdienos, kur āboliem jāsaglabājas veselam (karamelizētiem, pildītiem, ceptiem u.c.). Skābie āboli ātrāk izšķīst, tāpēc tie piemēroti biezenim, sambukam, suflē, debesmannai u.c.
  11. Apēst ābolu, no uzturvērtības viedokļa, ir labāk nekā izdzert glāzi ābolu sulas, jo sulā ir mazāk balastvielu un polifenolu. Nedzidrās ābolu sulas ir veselīgākas par dzidrajām, jo tajās ir vairāk flavonoīdu.
  12. Pilnīgi gatavos ābolos, kuri gandrīz sāk bojāties, ir visaugstākais antioksidantu saturs.
  13. Ābele bija visiecienītākais seno ģermāņu koks. Līdz pat šim laikam Vācijas lauku apvidos ir paradums, bērnam piedzimstot, stādīt ābeli, kuru pēc tam rūpīgi kopj, jo tic, ka šīs ābeles liktenis ir cieši saistīts ar bērna likteni.
  •  Par ābeļu izcelsmes vietu tiek uzskatīta Centrālā Āzija, kur to senākās savvaļas radinieces atrodamas joprojām.
  • · Ābeles ir rožu dzimtas koki, tāpēc to ziedi pēc smaržas un izskata atgādina rozes.
  • · Vēstures fakti liecina, ka ābeles ir pirmie kultivētie koki pasaulē.
  • · Mūsdienās pasaulē sastopamas vairāk nekā 7500 ābeļu šķirnes.
  • · Līdz šim smagākais ābols reģistrēts Japānā 2005. gadā un tas svēris 1.849 kg.
  • · Āboli ir labāks pretmiega līdzeklis kā kafija, jo to sastāvā esošie cukuri ir daudz iedarbīgāki kā kofeīns.
  • · Vārda „ādamābols” izcelsme saistās ar Ādamu, Ievu un aizliegto augli, un uzskatu, ka tas radies Ādamam aizrijoties ar aizliegto augli, kas tur iesprūdis, kā sods un mūžīgs atgādinājums.
  • · Viena no teorijām vēsta, ka Īzakam Ņūtonam ideja par gravitācijas teoriju ienākusi prātā pēc tam, kad viņam sēžot zem ābeles uz galvas uzkritis ābols.
  • · Āboli satur vairāk nekā 50 vitamīnu, minerālvielu, aminoskābju un augļskābju.
  • · Āboli tiek dēvēti par dabiskajām zobu birstēm, jo tos ēdot, tiek balināti zobi un masētas smaganas.
  • · Viens vidēja izmēra svaigs ābols ar mizu un serdi satur aptuveni 80 kalorijas.
  • · Angļu valodā ir paruna, kura saka: „Apēd divus ābolus ik dienu un dakteri nevajadzēs nevienu”.
  • · Gatavojot ēdienus, kuros nepieciešami svaigi āboli, lai tie nekļūtu brūni, āboli uz īsu mirkli jāiemērc citronu vai ananasu sulā. Savukārt, pasniedzot sagrieztus augļus, āboli nekļūs brūni, ja pēc sagriešanas tos iemērksiet vieglā sālsūdenī.
  • · Lai āboli ilgāk uzglabātos svaigi mājas apstākļos, tos ieteicams turēt tumšā un vēsā vietā vai ledusskapī, ievietotus atsevišķā maisiņā.

Reģistrētajiem
Epasts:
Parole:
 Reģistrēties