latvijaspirts.lv
      
2019. gada 20. februāris
JAUNUMI
NOTIKUMI
SAUNA IN LATVIA Latvian traditional bathhouse
БАНИ ЛAТВИИ традиции, народные ритуалы
DVD Latviešu tradicionāla pirts Latvian traditional bath
Grāmata PIRTNIEKU STĀSTI
LATVIJAS PIRTS DIENA
BIEDRĪBA LATVIJAS PIRTS
VISS PAR PIRTS DZIVI
Pirts veidi
Pirts tradīcijas
Pirts padomi
Pirtsslotiņas
Pirts akmeņi
Pirts celtniecība
Aromaterapija
> Noguruma indes kausētājs. Saruna ar aromterapeitu Georgu Celitānu
> Svētku aromāts arī ķermenim un garam
> Kas ir kas...
> Ēteriskās elļas satur...
> Ēteriskās eļļas
> Absolūti, konkrēti
> Sveķi
> Augu eļļas, bāzes eļļas
> Saslimšanas un ēterisko eļļu lietošana
> Aromterapija pirtī
> Augu kvēpināšana
> Rakstu arhīvs
> Rakstu arhīvs
> Kvēpināmās nūjiņas
> ĀRSTNIECISKĀS EĻĻAS uzturā un masāžām
> Kā attīrīt telpu un no savas mājas izkvēpināt nelabo
> ASTROLOĢIJA: Arom­te­ra­pi­ja. Smal­kā smar­žu pa­sau­le
> Kā uzburt Ziemassvētku smaržu
Ārstniecības augi
Dabas veltes
Veselība un skaistums
Mājas lietas
Svināmās dienas un tradīcijas
Mālu terapija
Garšaugi no Annas Šmites
Eglona Brūna saimniecība
IEPAZĪSTIES!
PIRTS SKOLA
Pirts Upesrūķi
Pirts Brūveri
Pirts Nāras
Pirts Azote
Pirts Kundziņi
Pirts Bērzaine
Pirts Avoti
Pirts Rozēni
Pirts Šalkas
Pirts Piekūni
Lauku sēta Jāņkalni
Pirts Pļavenieki
Pirts Spārītes pie Rāznas
Ezermalas - Pirtslietas
Brīvdabas muzejs
Meņģeļu pirts
Viktora Ķirpa Ates muzeja pirts
EKO SOLIS Dabīgas lineļļas - koka darvas krāsas, koka kubli
Dr. Tereško tējas
Kalējs Edvīns Šakalis
Latvijas pirts 2010 - Latvian sauna - Латвийская баня
Latvijas pirts 2011 - Latvian sauna - Латвийская баня
Latvijas pirts 2012 - Latvian sauna - Латвийская баня
Latvijas pirts 2013 - Latvian sauna - Латвийская баня
LATVISKIE PIRTS SVĒTKI 2015
Latvijas pirts svētki 2017
FORUMS
GALERIJAS
ASTROLOĢIJA: Arom­te­ra­pi­ja. Smal­kā smar­žu pa­sau­le


 Info avots: Aisma Orupe, 21.janvāris  «Veg­dist.lv»

Kurš gan ne­zi­na, kā smar­žo ro­ze vai cit­rons? Ta­ču to, ka to aro­mā­tis­kās ēte­ris­kās eļ­ļas var ār­stēt gan cil­vē­ka mie­su, gan ga­ru – ne vi­si zi­na. Bet to zi­nā­ja se­na­jā Ēģip­tē jau pirms 5000 ga­diem, kad mek­lē­ja­mi arom­te­ra­pi­jas aiz­sā­ku­mi. Tad to aiz­mir­sa, un 19. un 20. gad­sim­ta mi­jā to no jaun­a at­klā­ja fran­ču zi­nāt­nieks Re­nē Mo­riss Ga­te­foss, sa­vu iz­pē­ti sā­kot ar la­van­du, kas, kā iz­rā­dās, ir viens no augu augiem, ku­ru eļ­ļai va­ja­dzē­tu būt kat­rā ap­tie­ci­ņā.

Viens no pie­re­dzes un zi­nā­ša­nu ba­gā­tā­ka­jiem šīs jo­mas spe­ci­ālis­tiem Lat­vi­jā ir Ge­orgs Ce­li­tāns. Kad sā­kam sa­ru­nu, viņš at­vai­no­jas un teic, ka vien­lai­kus arī pil­dīs ne­pa­veik­tu mā­jas dar­bu, pro­ti, sa­ga­ta­vos kā­dai klien­tei eļ­ļu mai­sī­ju­mu. Uz gal­da uz­lik­ta pa­prā­va kas­te ar pu­de­lī­tēm, tās tad viņš pa­ņem, pa­os­ta un pie­rak­sta kla­dī­tē, pie­bil­stot, ka pēc tam va­ja­dzī­gos eks­trak­tus sa­jauks, se­ko­jot sa­vām pie­zī­mēm. Kā­dam no­lū­kam šis mai­sī­jums kal­pos? Kā­das ve­se­lī­bas li­gas ār­stē­ša­nai? Nē, šo­reiz ne. Kon­flikt­si­tu­āci­jas, kas ra­du­sies dar­bā, no­re­gu­lē­ša­nai. Kā tad to mai­sī­ju­mu lie­tos – vai dar­ba vie­tā kaut kur iz­smi­dzi­nās? Nē, klien­te uz­pi­li­nās sev uz mie­sas maz­liet šā mai­sī­ju­ma, un viss. Un tie­šām tas pa­lī­dzēs? Jā, no­mie­ri­nās ner­vu sis­tē­mu, līdz­sva­ro­jot to. Tad cil­vēks mie­rī­gi spēs pie­ņemt lē­mu­mu un pie­kļūt sa­vām vēl­mēm, spē­kiem, at­slē­dzot un ne­re­aģē­jot uz sve­šiem im­pul­siem un pro­vo­kā­ci­jām. Tē­lai­ni to var pa­teikt tā: aura ap cil­vē­ku sa­blī­vē­jas (tā­dai, kā­dai tai va­ja­dzē­tu būt), un sve­šas do­mas ne­tiek tai klāt. Starp ci­tu, dar­ba tel­pu aro­ma­ti­zē­ša­nai arī var iz­man­tot smar­žī­gās eļ­ļas un ie­gūt lie­lis­kus re­zul­tā­tus – gan uz­la­bo­jot dar­bi­nie­ku spē­ju kon­cen­trē­ties, gan at­tī­rot vi­di no ne­ga­tī­vām emo­ci­jām, gan uz­la­bo­jot no­ska­ņo­ju­mu. Pie­mē­ram, šo­brīd, tum­ša­jā ga­da­lai­kā, uz­mun­dri­nā­ša­nai der cit­rus­aug­ļu smar­ža, jo tā aso­ci­ējas ar sau­lī­ti un sil­tu­mu.

Pa­līgs te­ju vi­sām kai­tēm

Kā to­mēr vis­la­bāk eļ­ļas lie­tot un kad tās sniedz vis­lie­lā­ko efek­tu? Ie­smē­rē­jot ādā. Bet vēl la­bāk – pir­ti ap­vie­no­jot ar ma­sā­žu, un tad, kad ķer­me­nis at­slā­bis un kar­stu­mā at­vil­dzis, ie­rī­vē­jot ar eļ­ļām. Vēl var arī pirts sie­nas ap­ra­si­nāt ar esen­ču šķai­dī­ju­mu vai ie­pi­li­nāt trau­ci­ņā ar ūde­ni da­žus smar­žī­gus pi­lie­nus. Ti­kai uz ak­me­ņiem gan no­teik­ti ne – tad tik rūg­tu sma­ku vien da­būs. Vie­nu gan viņš uz­reiz gri­bot uz­svērt – eļ­ļas jā­lie­to la­bas. Tie­sa, tās nav lē­tas, bet, ja grib sev gūt la­bu­mu, tad sko­po­ties ne­va­ja­dzē­tu. Ta­ču pār­for­sēt ar la­bu­miem arī ne­va­ja­dzē­tu, tā­pēc uz­ma­nī­gi jā­vē­ro, kā­du efek­tu tie at­stāj. Īpa­ši, ja pir­tī iet kom­pā­ni­jā, tad, kat­ram ie­zie­žo­ties ar ko sa­vu, var ie­gūt aro­mā­tu ka­ko­fo­ni­ju, ne­vis sim­fo­ni­ju, un ga­lu ga­lā ie­dzī­vo­ties gal­vas­sā­pēs. Jo tā lie­ta ir smal­ka, tā jā­spē­lē kā in­stru­ments.

Kā­dām ve­se­lī­bas pro­blē­mām līdz smar­žu te­ra­pi­ja? Pa­tie­sī­bā – te­ju vi­sām sli­mī­bām. Pat vē­ža slim­nie­kus pa­pil­dus ār­stē ar aro­mā­tiem. Jo eļ­ļas nāk no augiem – gan sak­nēm, gan pu­ķēm, koks­nes, lak­stiem. Īpa­ši ap­strā­dā­jot tos, ie­gūst eks­trak­tus, kas tie­šām ir lie­lisks pa­līgs ār­stē­ša­nā. Ēte­ris­ko eļ­ļu ie­dar­bī­bu var no­dē­vēt par re­ālu atom­bum­bu – tik liels ir augu snieg­tais spēks. Pa­tie­sī­bā jau augi jā­vāc arī ar īpa­šu pie­tā­ti, lū­dzot tos pa­lī­dzēt – tad to snieg­tais spēks būs div­tik liels. Ge­orgs Ce­li­tāns at­gā­di­na, ka arom­te­ra­pi­jā iz­man­to esen­ces, pie­mē­ram, simt gra­mu pu­de­lē būs 50 pi­lie­nu. Ar kok­tei­ļu vei­do­ša­nu jā­būt uz­ma­nī­giem – kat­rai ir savs stip­rums. Viens pi­liens ku­me­lī­tes būs la­bi, di­vi – jau par daudz, tā pār­māks vi­su ci­tu. Vai viņš, pa­ņe­mot pu­de­lī­ti, vis­pirms iz­la­sa virs­rak­stu? Nē, do­dot priekš­ro­ku ožai. Arī sa­viem skol­nie­kiem lie­kot vai­rāk likt lie­tā de­gu­nu, ne­vis uz­rak­stus. Lai ne­vei­do­jas do­mā­ša­nas šab­lo­ni – sak, šī da­ra to vai ci­tu. Jā­vei­do sa­va ba­gā­ža, ne­var sē­dēt uz vi­sa ga­ta­va – tā ne­kad ne­spē­si dzie­di­nāt, ja ne­ie­klau­sī­sies se­vī. 

Kā­dai eļ­ļai no­teik­ti va­ja­dzē­tu būt mā­jas ap­tie­ci­ņā pat tad, ja ne­no­dar­bo­jies ar arom­te­ra­pi­ju? La­van­dai, kas pla­ši lie­to­ja­ma pret da­žā­dām vai­nām. Pie­mē­ram, ap­de­gu­miem. Tas ir arī labs anti­dep­re­sants. Ja esi sa­stre­so­jies un ne­va­ri aiz­migt, uz­pi­li­ni uz spil­ve­na kā­du lā­sī­ti la­van­das eļ­ļas, un, skat, drīz vien snau­diens būs klāt. Ta­jā vi­sā nav ne­kā­du brī­nu­mu, jo tas ir far­ma­ko­lo­ģis­ki ak­tīvs šķid­rums. Va­jag ti­kai zi­nāt, kā to lie­tot. Vai vien­mēr zi­na, ko kat­ram klien­tam va­jag? Uz to Ge­orgs Ce­li­tāns at­bild ar ma­zu iro­ni­ju – vi­ņa sko­lo­tā­ja reiz tei­ku­si: ja pie te­vis at­nāk klients un tu ne­zi­ni, kā pa­lī­dzēt, tad tas nav tavs klients. Ja tu uz­reiz sāc rī­ko­ties, tad tas ir tavs klients.

Aiz­sar­gā un tu­vi­na Augst­āka­jam

Lai pa­rā­dī­tu, kā smar­žas spēj ie­tek­mēt no­ska­ņo­ju­mu, arom­te­ra­peits ie­lej trau­ci­ņā ūde­ni, pie­vie­no tam da­žus pi­lie­nus esen­ces, at­kal pa­brī­di­not, ka pār­do­zēt gan ne­bū­tu la­bi. Ne­va­jag sa­trauk­ties, ka pēc kā­da lai­ci­ņa vairs ne­ju­tī­šot smar­žu, jo de­guns pie tā pie­rod, ta­ču – ie­tek­me ne­kur ne­zu­dī­šot. La­bu efek­tu var arī gūt, kvē­pi­not da­žā­dus kal­tē­tus augus un vī­ra­ku. To var iz­man­tot, lai aiz­sar­gā­tu sa­vu ener­ģē­tis­ko tel­pu. Lūk, ie­lie­kot vī­ra­ku ju­ve­lie­ra īpa­ši iz­ga­ta­vo­ta krus­ti­ņa iekš­pu­sē, tas ķer­me­ņa sil­tu­ma ie­spai­dā sāk smar­žot. Ir zi­nāt­nis­ki pie­rā­dīts, ka tas pa­lē­ni­na el­po­ša­nu, no­mie­ri­na un ra­da me­di­ta­tī­vu no­ska­ņo­ju­mu. Ne vel­ti to iz­man­to vi­sās kon­fe­si­jās (augs nāk no Hi­ma­la­jiem, un to iz­man­to arī bu­dis­ti un Aus­tru­mu re­li­ģi­jas), jo tas pa­līdz at­slēg­ties no ik­die­nas un tu­vo­ties Augst­āka­jam. Vī­raks arī aiz­sar­gā tā nē­sā­tā­ju. Krie­vu va­lo­dā ir tei­ciens: bēg kā velns no vī­ra­ka. Tas nav ne­kāds jaun­iz­gud­ro­jums – baz­nī­cā šā­das «la­dan­kas» lie­to­tas jau no sen­lai­kiem.

Bet kā ir ar smar­žu ko­ci­ņiem? Sev at­bil­sto­šos var iz­vē­lē­ties, ti­kai tos pa­kvē­pi­not. Jo, vien­kār­ši pa­os­tot, ne­va­rēs sa­prast – der vai ne­der. Starp ci­tu, smar­žī­gos dū­mus iz­man­to arī ša­ma­nis­mā. Dzied­nieks vai ša­ma­nis, no­nā­kot afek­ta stā­vok­lī, ga­ra ce­ļo­ju­ma lai­kā no­skaid­ro, kā­das smarž­zā­lī­tes jā­pak­vē­pi­na, lai tik­tu tu­vāk pa­cien­ta ener­go­lau­kam. Tad viņš sa­ga­ta­vo šā­du mai­sī­ju­mu, skai­ta spē­ka vār­dus, dzied, at­kal no­nā­kot afek­ta stā­vok­lī, riņ­ķo ap pa­cien­tu un plauk­šķi­na. Plauk­stu ska­ņas iz­mai­ņas uz­rā­da pro­blē­mu vie­tas. Vai pats arī šā­du prak­si kād­reiz iz­man­to? Nu nē, viņš to no­skaid­ro­jot ci­tā­di. Cil­vēks vien­kār­ši past­ās­ta, kas vi­ņam kaiš vai kas no­māc. Pā­rē­jo «uz­rakt» va­rot uz ma­sā­žas gal­da. Pie vi­ņa nā­kot da­žā­di ļau­dis. Da­ļu uz­ru­nā­jot ak­ci­jas – ie­in­te­re­sē pie­dā­vā­jums, un at­nāk ar to ie­pa­zī­ties. Ko­pu­mā gan par to, ko spēj ēte­ris­kās eļ­ļas, cil­vē­ki esot ļo­ti ne­iz­glī­to­ti. Ne pa­tē­rē­tā­ju, ne sa­dzī­ves, ne me­di­cī­nas lī­me­nī. Viņš ne­kā­di ne­ap­gal­vo­jot, ka tra­di­ci­onā­lā me­di­cī­na ne­der ne­kam. Ta­ču, ja vi­sas šīs jo­mas ap­vie­no­tu, tās va­rē­tu ļo­ti la­bi pa­pil­di­nāt ci­ta ci­tu, tas gan.

Pie­vi­li­na un ma­ni­pu­lē

Arom­te­ra­peits vērš uz­ma­nī­bu uz to, ka smar­žas var pa­lī­dzēt sa­kār­tot arī at­tie­cī­bas starp di­viem cil­vē­kiem, ģi­me­nē vai pat dar­ba ko­lek­tī­vā. Jā, var arī ma­ni­pu­lēt. Pie­mē­ram, var vei­ka­lam iz­vei­dot sa­vu auru, kas pie­sais­tīs pir­cē­jus. Ti­kai tad ir no­piet­ni jā­pas­trā­dā. Vien­kār­šā­kās pie­vi­li­no­šās smar­žas jau gan ir vi­siem zi­nā­mas – ka­fi­ja, ka­nē­lis, svai­gi cep­ta mai­ze. Tā­pēc liel­vei­ka­los bie­ži ce­pot mai­zi vai vien­kār­ši pa­lai­žot šo smar­žu pre­tī pir­cē­jam, līdz­ko tas at­ver dur­vis. Jo šāds aro­mā­tisks vil­nis de­gu­nā uz­reiz ro­si­na ape­tī­ti, un tu ga­lu ga­lā, sie­ka­las rī­dams, no­pir­ksi ne ti­kai to, ko gri­bē­ji ie­gā­dā­ties, bet vēl arī ko ci­tu. Vai arī par­fi­mē­ri­jas bo­de – tā arī ro­si­na at­vērt ma­ci­ņu. Gri­bu uz­reiz teikt – pa­mē­ģi­niet no­pirkt ori­ģi­nā­lās smar­žas! Ne­iz­do­sies! «Ma­na sko­lo­tā­ja reiz uz­de­va tā­du uz­de­vu­mu – do­do­ties ce­ļo­ju­mā, lid­os­tās, at­rast sla­ve­no par­fī­mu «Cha­nel 5». Bi­ju pār­steigts, jo trīs «tax fre­e» zo­nās tam smar­ža bi­ja tik at­šķi­rī­ga. Kā­pēc? Jo ne­viens ne­bi­ja ori­ģi­nāls.» Arom­te­ra­peits no­rā­da, ka, ar smar­žām strā­dā­jot, va­ja­dzīgs ta­lants. Tā­di cil­vē­ki ir, ta­ču maz, un tos par­fi­mē­ri­jas pa­sau­lē sauc par «de­gu­niem». Ta­ču arī ar tre­ni­ņu var daudz pa­nākt un pat pār­spēt ta­lan­tī­gos, kas pa­ras­ti ir slin­ki. Vai pats arī ir ra­došs, vei­do­jot mai­sī­ju­mus? Ne­re­ti tie­šām pa­ļau­jo­ties uz sa­vu iek­šē­jo iz­jū­tu un ne­va­rot iz­skaid­rot, kā­pēc iz­vē­lē­jies tie­ši tās eļ­ļas, ne­vis ci­tas. Bet ir ga­dī­jies, kad kon­sta­tē­jot – re, ta­jā grā­ma­tā kon­krē­tai di­ag­no­zei iz­man­to­ta tie­ši tā pa­ti kom­bi­nā­ci­ja. Mā­co­ties no pirm­avo­tiem, ne­re­ti iz­nāk pie­slēg­ties ko­pē­jai zi­nā­ša­nu bā­zei. Re, pa­sau­lē ik pa lai­kam ga­dās, ka di­vi cil­vē­ki vien­lai­kus ie­do­mā­ju­šies vie­nu un to pa­šu – gan zi­nāt­nē, gan māk­slā.

Auras, smar­žas un krā­sas

Par vi­ņa sā­ku­mā pie­mi­nē­ta­jām aurām – vai tās arī redz? Nē, tā, kā to redz gaiš­re­dzī­gie – tā ne. Vi­ņa ko­lē­ģe gan to vi­su uz­tve­rot, ie­skai­tot nā­kot­nes ainas – tās vi­ņai plūs­tot gar acīm kā tā­dā mult­fil­mā. Tā gan arī gri­bē­tos – vē­rot kā glez­nu, ar por­tre­tis­ku līdz­ību, kon­krē­ti un pa­zīs­ta­mi. Sa­vu­laik ļo­ti pār­dzī­vo­jis, ka to ne­spēj, bet tad no­mie­ri­nā­jies, jo sa­pra­tis – kat­ram dots kas savs, ko var at­tīs­tīt un ko da­rīt. Ta­ču krā­su un smar­žu ne­va­rot pie­lī­dzi­nāt, kat­ra no tām ie­spai­do ci­tus sma­dze­ņu cen­trus. «De­gu­nā ir tāds kau­liņš ar cau­ru­mi­ņiem, un no sī­po­li­ņa ir tā­di kā ner­vu iz­au­gu­mi, kas iz­nāk lau­kā tie­ši nā­su at­ve­rēs. Smar­žu mo­le­ku­las, tur ie­plūs­tot, aiz­skar bārk­stis un pa ner­vu do­das tā­lāk uz sī­po­li­ņu un uz sma­dze­nēm lim­bis­ka­jā sis­tē­mā,» smar­žu ie­dar­bī­bu skaid­ro Ge­orgs Ce­li­tāns. Bet ar krā­sām esot ci­tā­di – ska­to­ties uz tām, mums tās var pa­tikt vai ne­pa­tikt. Tad sā­kam tās ana­li­zēt, un vei­do­jas at­bil­des re­ak­ci­jas. Smar­žām ana­li­za­tors ne­pie­slē­dzas, at­bil­de nāk uz­reiz. Šīs ma­ņas nāk no aiz­lai­kiem un va­ja­dzī­gas iz­dzī­vo­ša­nai – cil­vē­kam da­bā bi­ja jā­sa­ož pre­ti­nieks vai bries­mas, at­bil­sto­ši re­aģē­jot – vai nu jā­uz­brūk pa­šam, vai jā­bēg.

Lai­kam jau da­bas tu­vī­ba nā­ku­si no bēr­nī­bas? Nē, viņš ir īsts pil­sē­tas bērns. Ar dār­zu esot uz jūs. Bet tos augus, kas pu­de­lēs, gan esot ie­mā­cī­jies caur da­bu – kat­ru ap­ska­tī­jis arī dzī­vu. Cil­vē­ki, kas vāc dro­gas, vēl snie­dzot pa­pil­du in­for­mā­ci­ju – kur un kā tie aug, kā griez­ti, kā ie­gū­ti.

Bet kā tad kļu­vis par arom­te­ra­pei­tu? «Ēte­ris­kās eļ­ļas pie ma­nis no­nā­ca caur žo­gu. Tu pa vār­tiem ej uz ci­tām mā­cī­bām, bet tad pēk­šņi ta­vā dār­zi­ņā ie­met pa­vi­sam ko ci­tu. Tu it kā to pie­fik­sē, bet jā­pai­et lai­kam, ka­mēr tas at­kal – jau spē­cī­gāk – uz­ru­nā te­vi, un tu aizej pa šo ce­ļu. Bet tad jau gan glu­ži ap­zi­nā­ti: mā­cies, ie­gūs­ti iz­glī­tī­bu. Un tad, ja reiz tev ro­kās no­nā­cis tāds bo­nuss, tad tas tev jā­ats­trā­dā. Sa­vas dā­va­nas jā­liek lie­tā, jā­pa­līdz ci­tiem,» uz­sver Ge­orgs Ce­li­tāns. Viņš ir pār­lie­ci­nāts, ka pa­tie­sī­bā jau sa­vu ce­ļu mēs glu­ži la­bi no­jau­šam, ti­kai to sa­rež­ģī­jam. Kaut kā­du ie­mes­lu dēļ – pres­ti­ža, nau­das vai kā­du ci­tu ap­svē­ru­mu dēļ – no­klu­si­nām sa­vu iek­šē­jo bal­si un iz­vē­la­mies pa­vi­sam ne sev pie­mē­ro­tu lie­tu. Arī vi­ņam šis ceļš nav bi­jis tik ātrs. Var­būt, ja bū­tu audzis lau­kos, bū­tu ātr­āk sa­tu­vi­nā­jies ar smar­žu pa­sau­li. Jo, ne­no­lie­dza­mi, lau­kos tās ir daudz dzī­vā­kas, da­bis­kā­kas. Rī­ta ra­sas, ze­mes, ko­ku dva­ša.

Kat­rā ir zi­nā­ša­nas

Smar­žu pa­tik­ša­na vai ne­pa­tik­ša­na ta­ču kaut kā­dā vei­dā arī at­klāj kā­du pro­blē­mu vai per­so­nī­bas šķaut­ni? Ge­orgs Ce­li­tāns at­zīst, ka ar ap­zi­ņas stā­vok­ļiem gan strā­dā­jot, ta­ču vi­ņam ne­esot psiho­te­ra­pei­ta iz­glī­tī­bas, tā­pēc cil­vē­ka psiho­lo­ģis­ko por­tre­tu ne­vei­do­jot. Ne­no­lie­dza­mi – tas viss esot sais­tīts, un daudz ko katrs pats, strā­dā­jot ar se­vi, va­rē­tu sa­prast un pa­lī­dzēt sev pats. Ta­ču cil­vēks ir slinks un vē­las iet pa vieg­lā­ko ta­ku. La­bāk at­gu­ļo­ties uz ku­še­tes un ļau­jo­ties ma­sie­ra un eļ­ļu ie­dar­bī­bai – un ar to pa­lī­dzī­bu uz­la­bo sa­vu ve­se­lī­bu. «No vie­nas pus­es, cil­vē­ka slin­kums un ne­gri­bē­ša­na do­māt, mai­nī­ties, ne­dis­cip­li­nē­tī­ba, bet, no ot­ras pus­es, tas mums dod dar­bu un ie­nā­ku­mus. Ja vi­si kļū­tu čak­li un mā­cī­ties gri­bo­ši – ko tad ie­sāk­tu dzied­nie­ki un dak­te­ri?» pa­smai­da Ge­orgs Ce­li­tāns. Viņš ir pār­lie­ci­nāts, ka kat­rā no mums ir zi­nā­ša­nas iek­šā, va­jag ti­kai pa­pū­lē­ties pie tām pie­kļūt. Kad pie­bil­stu, ka iz­man­to­jam ti­kai pa­vi­sam ne­daudz no sa­vām spē­jām, viņš pa­la­bo, ka tas gan esot maz­liet iz­rauts no kon­tek­sta. Jo Al­berts Ein­šteins esot tei­cis: ja cil­vēks iz­man­to­jot sa­vas spē­jas par 5%, tad viņš – par 6%. Starp ci­tu, arī tas tei­ciens par tē­vu grē­kiem, kas at­sauk­sies vēl uz sep­ti­ņām pa­au­dzēm, ir tie­ši tā­pat iz­rauts no kon­tek­sta. Ta­ču no­grie­žot nā­ka­mo tei­ku­mu: būs sla­vē­ti vi­si tie, ku­ros līdz tūk­sto­ša­jai pa­au­dzei bi­ja kāds, kurš ma­ni mī­lē­ja. To Die­va bar­gu­mu mums at­gā­di­na, ne­vis to, ka viņš ir mī­les­tī­ba!

At­grie­žo­ties pie cil­vē­ka da­bis­kā slin­ku­ma, Ge­orgs Ce­li­tāns at­sau­cas arī uz dar­ba ti­ku­mu. Dau­dzi da­rot pa ro­ku ga­lam, bez sirds, bez pa­ma­tī­gu­ma – un tad la­bu re­zul­tā­tu ne­var gai­dīt. Arī ama­ta pras­mi ne. Jo būt sa­va aro­da meis­ta­ram ir liels gods. Lai kas tas bū­tu.

Fak­ti

Kas ir ēte­ris­kās eļ­ļas? Ēte­ris­kās eļ­ļas ir smarž­vie­las, kas ļo­ti sī­ku eļ­ļas pi­lie­nu vei­dā at­ro­das augu zie­dos, la­pās, sak­nēs, sēk­lās un ci­tās da­ļās. Augi ar to pa­lī­dzī­bu pie­vi­li­na sev vē­la­mos in­sek­tus, kā arī pre­to­jas kai­tī­giem mikro­or­ga­nis­miem. Ēte­ris­kās eļ­ļas tiek ie­gū­tas ar des­ti­lā­ci­jas, auk­stās pre­sē­ša­nas vai eks­trak­ci­jas me­to­di.

Kā­dēļ iz­man­to ēte­ris­kās eļ­ļas? Tī­ro, da­bī­go ēte­ris­ko eļ­ļu aro­mā­ti uz­la­bo cil­vē­ka paš­sa­jū­tu. At­ka­rī­bā no sa­stā­va ēte­ris­kās eļ­ļas var gan sa­sil­dīt, gan at­vē­si­nāt, gan at­spir­dzi­nāt, spē­ci­nāt un at­jau­not mū­su or­ga­nis­mu. Aro­mā­tis­kās eļ­ļas ir auga dzī­vī­bas spēks, tā­pēc tas po­zi­tī­vi ie­spai­do cil­vē­ka emo­ci­jas, at­tī­rot un no­mie­ri­not prā­tu. In­di­vi­du­āli pie­mek­lē­ta aro­ma eļ­ļas kom­po­zī­ci­ja sek­mī­gi ār­stē dau­dzas sli­mī­bas, īpa­ši tās, kas sais­tī­tas ar psi­hi un ner­vu sis­tē­mu. Sa­vie­no­jot arom­te­ra­pi­ju ar fi­to­te­ra­pi­ju, cil­vēks var sek­mī­gi pār­va­rēt dau­dzas sli­mī­bas.

Vai­rā­ku­mu eļ­ļu ne­drīkst uz ādas uz­klāt tī­rā vei­dā, jo tās var iz­rai­sīt kai­ri­nā­ju­mu un pat ap­de­gu­mus. Lai tā ne­no­tik­tu, ti­kai pār­is pi­lie­nus eļ­ļas ne­pie­cie­šams pie­vie­not krē­mam vai ci­tam kos­mē­ti­kas lī­dzek­lim, ku­ram ne­pie­mīt iz­teik­ta smar­ža. Tā­pat ek­sis­tē tā sau­ca­mās eļ­ļas – pa­ma­ti jeb bā­zes eļ­ļas, ku­ras iz­man­to tie­ši šim mēr­ķim, pie­mē­ram, avo­ka­do eļ­ļa, ka­ka­o eļ­ļa, džo­džo­bas eļ­ļa, kliņ­ģe­rī­šu eļ­ļa.

 

 

Reģistrētajiem
Epasts:
Parole:
 Reģistrēties